Bērniem līdz apmēram 6 gadu vecumam maģiska domāšana ir pilnīgi normāla apziņas attīstības stadija. Tas ir periods, kad bērns vēl nespēj izprast saistību starp dažādiem notikumiem, piemēram, starp pieskaršanos karstām krāsns durvīm un no tā izrietošajām sāpēm un ādas apdegumiem. Tas ir periods, kad bērns tic Lieldienu zaķim un Salavecim, kad vecāki, citi cilvēki, dzīvnieki vai pat priekšmeti viņam šķiet kā labi vai ļauni burvji. Savādāk ir, ja maģiskā domāšana saglabājas pusaudža, brieduma un pat vecuma gados. Tā var izpausties dažādi: tautas ticējumi, dažādas māņticības, ticība ekstrasensiem, horoskopiem un citām okultām parādībām un mācībām, saistības noliegums starp cēloņiem un sekām. Sevišķs maģiskās domāšanas uzplaukums parasti vērojams sabiedrības morālā pagrimuma periodos un sociāli netaisnīgās sociālās sabiedrībās vispār. Jo kā gan citādi attaisnot sociālu netaisnību, ja ne ar dažādiem mītiem, izdomājumiem un iracionāliem uzskatiem? Tā nav nejaušība, ka, piemēram, okultisma uzplaukums allaž vērojams pirms sociāliem apvērsumiem, saimnieciskām krīzēm un lieliem kariem. Arī pašlaik mēs dzīvojam maģiskās domāšanas triumfa periodā.
http://aculiecinieks.delfi.lv/news/sabiedriba/janis-kucinskis-magiskas-domasanas-triumfs.d?id=42426788Kapitālistiskā audzināšana
Mums jau 20 gadus cenšas iestāstīt, ka valsts var attīstīties bez savas ražošanas, tikai - lētāk iepērkot un dārgāk pārdodot, vai arī - iesaistoties globālajā kazino. Mums māca, ka patērēšana nav jānosedz ar atbilstošu ražošanu, ka imports nav jānosedz ar atbilstošu eksportu, ka ir vienalga, kam pieder Latvijas resursi, ka turīgs var kļūt, ielienot parādos vai spēlējot uz naudu, ka parādu pieckāršošana un reālās ekonomikas nožņaugšana ir krīzes pārvarēšana un veiksmes stāsts, un ka tā tas turpināsies mūžīgi.
Tāda pati audzināšana vērojama mikro līmenī. Mūsu dzīve pārvērsta par šovu, kurā uzvarētāji iegūst balvu. Visas TV programmas piesātinātas ar tēliem, kuri grezni dzīvo bez reāla darba - tikai ar beznoteikumu konkurenci, intrigām, vardarbību, dzīšanos pēc baudām, bagātības un modes precēm, krāpšanu, nodevību, augstā stila ikonu demonstrēšanu u.tml. Krietnu daļu TV raidlaika aizņem šovi, kuros cilvēki savstarpēji sacenšas par kādu balvu, arī datorspēlēs tas pats princips: sacensība par bonusiem, jauniem līmeņiem utt. Zemtekstā doma, ka bagātību var iegūt sīvā sacensībā un bez reāla, sabiedrībai derīga ieguldījuma. Uz to pašu mudina reklāmu, slavenību kults un izklaides industrija. Un tipisks jaunietis pie TV, datora vai citu elektronisko ierīču ekrāniem pavada lielāko sava nomoda daļu, bet reizēm arī naktis. Lūk, kāda darba tikuma audzināšana! Faktiski šie propagandisti gatavo upurus Mavrodi un līdzīgām krāpniecības shēmām.
Tātad gandrīz visi mediji, politiķi un ierēdņi ar savām tukšajām runām un propagandas aparāts bez pārtraukuma strādā, lai radītu īpašu, jaunu cilvēka tipu, kam raksturīga neierobežota alkatība un iracionāla, gandrīz reliģijas līmeņa ticība, ka bagāts var kļūt bez derīga darba. Šim jaunajam cilvēka tipam jau izdomāts nosaukums - homo economicus. Līdz ar globalizāciju izsludināts t.s. postindustriālisma laikmets, kura simbols ir pie datora sēdošs veiksminieks, kurš pelna ar peles klikšķiem un dažiem uzsitieniem pa klaviatūru. Bet netiek rādītas vergu ražotnes Āzijā vai Āfrikā, kur šīs naudas pelnīšanas ierīces tiek ražotas, vai kur tiek iegūtas izejvielas šo ierīču ražošanai.
Līdz ar to uz pasaules radīta vēl nepiedzīvota nevienlīdzība un nelīdzsvarotība. Kopš kapitālisma globālās uzvaras un globalizācijas sākuma vērojama strauja polarizācija starp nabadzīgajām valstīm un bagātajām valstīm (lai gan tieši t.s. bagātās un attīstītās valstis vienlaikus ir arī lielākās parādnieces), kā arī starp nabagiem un bagātajiem katrā sabiedrībā. Kamēr miljardi grimst badā, saujiņa superbagātnieku katrā sabiedrībā cīnās par bagātības rekordiem. Ja paanalizēsim miljonāru sarakstu Latvijā vai miljardieru sarakstu Amerikā, tad redzēsim, ka lielākā šo superbagātnieku daļa neveic un neorganizē nekādu sabiedrībai derīgu nodarbi, bet tikai spekulē ar naudu, nekustamiem īpašumiem, resursiem vai vērtspapīriem. Tikai nepilns procents finansiālo darījumu pasaulē ir saistīts ar reālu preču un pakalpojumu tirdzniecību, pārējie ir spekulācijas.
