Migla

Lūdzu pieslēdzies vai reģistrējieties.

Lietotājvārds, parole, sesijas ilgums
Paplašinātā meklēšana  

Jaunumi:

Autors Tēma: Dieva esamība kā tīrā praktiskā prāta postulāts  (Lasīts 5219 reizes)

0 Iemītnieki un 1 Nereģistrētais lasa šo tēmu.

tas_pats


Iepriekšējā analīzē morālais likums mūs noveda pie praktiska uzdevuma, ko bez jebkādiem jutekliskiem motīviem izvirzījis vienīgi tīrais prāts, proti, pie augstākā labuma pirmās un galvenās daļas - tikumības, nepieciešama pilnīguma, un, tā kā šādu uzdevumu var atrisināt tikai mūžībā, tas noveda mūs pie nemirstības postulāta. Šim pašam likumam tikpat nesavtīgi kā iepriekš, [vadoties] tikai pēc neieinteresēta prāta, jānoved arī pie augstākā labuma otrā elementa, proti, pie tikumībai atbilstošas laimes iespējamības - pie pieņēmuma par šīm sekām adekvāta cēloņa esamību, t. i., tam jāpostulē Dieva eksistence kā nepieciešami piederīga pie augstākā labuma iespējamības (šis mūsu gribas objekts nepieciešami saistīts ar tīrā prāta morālo likumdošanu). Mēģināsim pārliecinoši attēlot šo sakarību (Zusammenhang).
Laime ir [tādas] ar prātu apveltītas būtnes stāvoklis pasaulē, kurai viņas eksistences veselumā viss notiek pēc viņas vēlēšanās un gribas - tātad dibinās uz dabas saskaņu ar viņas mērķi, kā arī ar viņas gribas būtisko noteicējpamatu. Bet morālais likums kā brīvības likums pavēl ar noteicējpamatu palīdzību, kuriem jābūt pilnīgi neatkarīgiem no dabas un tās saskaņas ar mūsu iekārotspēju (kā motīviem); darbīgā ar prātu apveltītā būtne pasaulē tomēr nav tanī pašā laikā pašas pasaules un dabas cēlonis. Morālajā likumā tātad nav ne mazākā pamata nepieciešamam sakaram starp tikumību un tai atbilstošu būtnes laimi - tādas būtnes, kas pieder pie pasaules kā tās daļa, tāpēc ir no tās atkarīga, un kas tieši tāpēc ar savu gribu nevar būt šās dabas cēlonis un attiecībā uz savu laimi nevar pašas spēkiem pilnīgi saskaņot dabu ar saviem praktiskajiem pamatprincipiem. Tomēr tīrā prāta praktiskajā uzdevumā, t. i., nepieciešamajos centienos (Bearbeitung) uz augstāko labumu, šāds sakars tiek postulēts kā nepieciešams; mūsu pienākums ir censties veicināt augstāko labumu (kam tātad tomēr jābūt iespējamam). Līdz ar to tiek postulēta arī visas dabas cēloņa esamība; šis cēlonis ir atšķirīgs no dabas un ietver sevī šā sakara, proti, laimes un tikumības pilnīgas atbilstības pamatu. Taču šim augstākajam cēlonim jāietver sevī pamats dabas saskaņai ne vien ar saprātīgu (vernunftigen) būtņu gribas likumu, bet arī ar priekšstatu par šo likumu, ciktāl ar prātu apveltītās būtnes izvirza sev šo likumu par gribas augstākstāvošo noteicējpamatu, tātad ne tikai ar tikumiem formas ziņā, bet arī ar viņu tikumību kā [tikumu] pamudinošo cēloni, t. i., ar viņu morālo pārliecību. Augstākais labums pasaulē tātad iespējams tikai tiktāl, ciktāl tiek pieņemts augstākstāvošais dabas cēlonis, kuram ir morālajai pārliecībai atbilstoša kauzalitāte. Bet būtne, kas spēj rīkoties saskaņā ar priekšstatu par likumu, ir intelekts (ar prātu apveltīta būtne), un šādas būtnes kauzalitāte atbilstoši priekšstatam par šo likumu ir tās griba. Tātad dabas augstākais cēlonis, tā kā tas jāpieņem augstākajam labumam, ir būtne, kas savas sapratnes un gribas dēļ ir dabas cēlonis (tātad tās radītājs), t. i., Dievs. Tātad augstākā atvasinātā labuma (labākās pasaules) iespējamības postulāts vienlaikus ir augstākā sākotnējā labuma īstenības, proti, Dieva eksistences postulāts. Mūsu pienākums bija veicināt augstāko labumu, tātad mums bija ne tikai tiesības, bet arī ar pienākumu kā vajadzību saistīta nepieciešamība pieņemt šā augstākā labuma iespējamību; tā kā tas var notikt, tikai pieņemot Dieva esamības nosacījumu, tad tas cieši saista šās esamības pieņēmumu (Voraussetzung) ar pienākumu, t. i., pieņemt Dieva esamību ir morāli nepieciešams.
Šeit tomēr jāpiebilst, ka šī morālā nepieciešamība ir subjektīva, nevis objektīva, t. i., tā gan ir vajadzība, bet pati nav pienākums, jo nevar būt nekāda pienākuma pieņemt kādas lietas eksistenci (tas attiecas tikai uz prāta teorētisko lietojumu). Mēs turklāt arī nebūt nedomājam, ka Dieva esamība kā katra saistīguma (Verbindlichkeit) vispār pamata pieņemšana ir nepieciešama (jo šis pamats, kā jau pietiekami esam pierādījuši, dibinās vienīgi uz paša prāta autonomiju). Uz pienākumu te attiecas tikai centieni radīt un veicināt pasaulē augstāko labumu, kura iespējamību tātad var postulēt, bet mūsu prāts var domāt šo iespējamību, tikai pieņemot augstāko domājošo intelektu; tā esamības pieņemšana tātad ir saistīta ar mūsu pienākuma apziņu, lai gan pats šis pieņēmums piederas pie teorētiskā prāta un vienīgi attiecībā uz to šādu pieņēmumu, aplūkojot kā izskaidrojuma pamatu, var saukt par hipotēzi, bet attiecībā uz objekta (augstākā labuma) saprotamību - objekta, kas mums taču dots sakarā ar morālo likumu, tātad attiecībā uz praktiskā nolūka vajadzību - to var saukt par ticību, un proti, tīru prāta ticību, jo vienīgi tīrais prāts (tiklab savā teorētiskajā, kā arī praktiskajā lietojumā) ir avots, no kura izriet šāda ticība.
Šās dedukcijas rezultātā tagad kļūst saprotams, kāpēc grieķu skolas nekad nevarēja atrisināt problēmu par augstākā labuma praktisko iespējamību: tikai tāpēc, ka par vienīgo un pašu par sevi pietiekamo šās iespējamības pamatu vienmēr uzskatīja tikai regulu, [kas nosaka], kā cilvēka griba izmanto savu brīvību, turklāt, pēc viņu domām, problēmas atrisināšanai Dieva esamība nav nepieciešama. Grieķu skolas gan darīja pareizi, izvirzīdamas tikumu principu pašu par sevi neatkarīgi no šā postulāta, vadoties vienīgi pēc prāta attiecības pret gribu un tādējādi padarīdamas to par augstākā labuma pašu augstākstāvošo praktisko nosacījumu, bet tāpēc jau tas nebija pilnīgs augstākā labuma iespējamības nosacījums. Epikūrieši, piemēram, par tikumu augstāko principu pieņēma kādu gluži maldīgu, proti, laimes principu un ikviena tieksmēm atbilstošas, patvaļīgas izvēles maksimai piedēvēja likuma nozīmi; viņi tomēr rīkojās pietiekami konsekventi, atbilstoši sava pamatprincipa zemiskumam pazemojot arī savu augstāko labumu un negaidot nekādu lielāku laimi par to, kas iegūstama cilvēka gudrības dēļ (kurai piederas arī atturība un tieksmju savaldīšana), taču gudrības panākumi, kā zināms, ir pietiekami bēdīgi un atkarībā no apstākļiem var būt ļoti dažādi; nerunāsim nemaz par to, ka viņu maksimas vienmēr bija spiestas pieļaut daudzus izņēmumus, kuru dēļ tās nevarēja noderēt par likumiem. Stoiķi turpretim bija gluži pareizi izvēlējušies savu augstāko praktisko principu, proti, tikumu kā augstākā labuma nosacījumu, bet, iedomādamies pakāpi, kāda nepieciešama tikuma tīrajam likumam, kā pilnīgi sasniedzamu šai dzīvē, viņi ne tikai pārspīlēja cilvēka morālo spēju, paceldami to pāri jebkurām viņa iedabas robežām un piešķirdami viņam gudrā nosaukumu, un pieņēma kā pierādītu to, kas ir pretrunā ar visām mūsu zināšanām par cilvēku, bet bija arī tajās domās, ka it īpaši otrā augstākajam labumam piederīgā sastāvdaļa, proti, laime, nebūt nav sevišķs cilvēka iekārotspējas priekšmets; šādu gudro pārliecībā par tā personas izcilību viņi, līdzīgi dievībai, padarīja par gluži neatkarīgu no dabas (attiecībā uz viņa apmierinātību), turklāt pieļaujot, ka viņš ir saistīts ar dzīves likstām, bet nav tām pakļauts (tanī pašā laikā viņi iztēlojās to arī kā brīvu no ļaunā), un tādējādi viņi patiešām nepievērsa uzmanību (weglielßien) otram augstākā labuma elementam - personiskajai laimei, rodot to vienīgi rīcībā un apmierinātībā ar savu personisko vērtību un iekļaujot to tikumiskā domāšanas veida apziņā, kaut arī šajā gadījumā viņus pietiekami būtu varējusi atspēkot pašu dabas balss.
Kristietības mācība*, pat ja to vēl neaplūko kā reliģijas mācību, sniedz šai ziņā augstākā labuma (Dieva valstības) jēdzienu, kas vienīgais apmierina praktiskā prāta visstingrākās prasības. Morālais likums ir svēts (nesaudzīgs) un prasa tikumu svētumu, lai gan morālā pilnība, kādu var sasniegt cilvēks, vienmēr ir tikai tikums, t. i., likumam atbilstoša pārliecība, ko radījusi cieņa pret likumu, tātad apziņa par nepārtrauktu slieksmi uz likuma pārkāpšanu, vismaz uz nekrietnību, t. i., par daudzu neīstu (ne morālu) virzītājcēloņu (Bewegungsgrūnde) piejaukumu likuma pildīšanai, tātad ar pazemīgumu saistīts pašvērtējums; tātad attiecībā uz svētumu, ko prasa kristīgais likums, tā atstāj radītajai būtnei vienīgi bezgalīgas attīstības [iespēju], bet līdz ar to dod viņai arī tiesības cerēt, ka viņas esamība turpināsies līdz bezgalībai. Morālajam likumam pilnīgi atbilstošas pārliecības vērtība ir bezgalīga, jo jebkurai iespējamai laimei saskaņā ar gudra un visvarena tās sadalītāja spriedumu nav nekāda cita ierobežojuma kā vien nepietiekama ar prātu apveltītu būtņu atbilstība viņu pienākumam. Bet morālais likums pats par sevi tomēr nesola laimi, jo saskaņā ar dabas kārtības vispār jēdzieniem laime nav nepieciešami saistīta ar morālā likuma pildīšanu. Kristīgā tikumu mācība aizpilda šo (augstākā labuma otrās nepieciešamās sastāvdaļas) nepilnību, attēlodama pasauli, kurā ar prātu apveltītas būtnes ar sirdi un dvēseli nododas tikumiskajam likumam, kā Dieva valstību, kurā svēts radītājs, kas dara iespējamu atvasināto augstāko labumu, sasniedz dabas un tikumu harmoniju, kas tiklab dabai pašai par sevi, kā tikumiem pašiem par sevi ir sveša. Tikumu svētums viņām jau šai dzīvē tiek norādīts par mērauklu, toties svētumam atbilstošais labums - svētlaime - tiek domāts kā sasniedzams tikai mūžībā, jo svētumam vienmēr jābūt viņu izturēšanās paraugam ikvienā stāvoklī, un pakāpeniska tuvošanās tam ir iespējama un nepieciešama jau šinī dzīvē, bet svētlaime šai pasaulē laimes vārdā nemaz nav sasniedzama (jo tas ir atkarīgs no mūsu spējām), tāpēc to pārvērš vien par cerības priekšmetu. Taču, neraugoties uz to, pats kristīgais morāles princips ir nevis teoloģisks (tātad heteronomija), bet gan tīrā praktiskā prāta paša par sevi autonomija, jo Dieva un viņa gribas izziņu praktiskais prāts nepadara par šo likumu pamatu, tā ir vien augstākā labuma sasniegšanas pamats ar nosacījumu, ka mēs ievērojam šos likumus, un pat īsto motīvu šo likumu ievērošanai rod nevis to vēlamajās sekās, bet tikai priekšstatā par pienākumu, jo, tikai uzticīgi pildīdami pienākumu, mēs esam cienīgi gūt svētlaimi.
Šādi morālais likums caur augstākā labuma jēdzienu kā tīrā praktiskā prāta objektu un galamērķi noved pie reliģijas, t. i., pie visu pienākumu atzīšanas par dievišķiem baušļiem, nevis par sankcijām, t. i. nevis par patvaļīgiem, pašiem par sevi nejaušiem svešas gribas rīkojumiem, bet gan par ikviena cilvēka brīvas gribas pašas par sevi būtiskiem likumiem, kas tomēr jāuzskata par augstākās būtnes pavēlēm, jo mēs varam cerēt, ka tikai morāli pilnīga (svēta un labestīga), reizē arī visvarena griba sasniegs augstāko labumu; morālais likums turklāt uzliek mums pienākumu izvirzīt šo augstāko labumu par mūsu centienu priekšmetu, un mēs varam cerēt to sasniegt, saskaņodamies ar šo gribu. Arī šeit tātad viss dibinās vienīgi uz nesavtību un pienākumu; savas rīcības pamatā mēs nedrīkstam kā motīvus likt nedz bailes, nedz cerību, jo, kļūdamas par principiem, tās pilnīgi iznīcinātu rīcības morālo vērtību. Morālais likums pavēl, lai par savas izturēšanās galamērķi katrreiz padarītu pasaulē augstāko iespējamo labumu. Bet es varu cerēt to sasniegt, vien saskaņodams savu gribu ar svēta un labestīga pasaules radītāja gribu; un, lai gan augstākā labuma kā veseluma jēdzienā, kuram atbilstoši vislielākā laime tiek domāta kā visciešāk samērīgi saistīta ar vislielāko (radītām būtnēm iespējamās) tikumiskās pilnības mēru, ietverta arī mana personiskā laime, tomēr nevis tā, bet morālais likums (kas drīzāk gan stipri ierobežo manas pārmērīgās alkas pēc tās) ir noteicējpamats gribai, kurai jātiecas veicināt augstāko labumu.
Tāpēc arī morāle, patiesību sakot, nav mācība par to, kā mums jādara sevi laimīgus, bet gan par to, kā mums kļūt laimes cienīgiem. Tikai tad, ja tai pievienojas reliģija, rodas arī cerība gūt reiz laimi tiktāl, ciktāl esam rūpējušies, lai nebūtu tās necienīgi.
Katrs ir cienīgs iegūt kādu lietu vai stāvokli [Zustand] tad, ja šis viņa ieguvums saskan ar augstāko labumu. Tagad varam viegli atskārst, ka cieņa vienmēr ir atkarīga no tikumiskās izturēšanās, jo šī izturēšanās augstākā labuma jēdzienā ir nosacījums pārējam (kas piederas pie stāvokļa), proti, līdzdalībai laimē. Bet no tā izriet, ka morāle pati par sevi nekad nav jāuzskata par laimes mācību, t. i., par pamācību, kā varam kļūt laimīgi, jo tai ir darīšana tikai ar laimes nosacījumiem, kas atbilst prātam (conditio sine qua non***), nevis ar tās iegūšanas līdzekli. Bet, ja morāli (kas tikai uzliek pienākumus, nevis sniedz priekšrakstus savtīgām vēlmēm) izklāsta pilnīga veidā, tikai tad - pēc tam kad ir pamodināta uz likumu balstīta morālā vēlme veicināt augstāko labumu (tuvināt mums Dieva valstību), kas iepriekš nevarēja rasties nevienā savtīgā dvēselē, un tas
dēļ esam pievērsušies reliģijai - šo tikumu mācību var saukt arī par laimes mācību, jo cerība uz laimi sākas tikai ar reliģiju.
No teiktā var arī atskārst, ka, jautājot par Dieva galamērķi pasaules radīšanā, būtu jārunā nevis par ar prātu apveltītu būtņu laimi tanī, bet gan par augstāko labumu, kas minētajai šo būtņu vēlmei pievieno nosacījumu, proti, būt laimes cienīgām, t. i., šo pašu ar prātu apveltīto būtņu tikumību, kas vienīgā satur mērauklu, pēc kuras [vadoties] tās var cerēt ar gudra radītāja rokas palīdzību kļūt līdzdalīgas laimē. Jo, tā kā gudrība teorētiskā aplūkojumā nozīmē augstākā labuma izziņu un praktiskā aplūkojumā - gribas atbilstību augstākajam labumam, tad augstākajai patstāvīgajai gudrībai nevar piedēvēt mērķi, kas būtu dibināts tikai uz labestību. Jo šās labestības rezultātu (attiecībā uz saprātīgu būtņu laimi) var domāt ierobežojošos apstākļos saskaņā ar savas gribas svētumu, kas atbilst augstākajam sākotnējam labumam.** Tāpēc tie, kuri radīšanas mērķi saskata Dieva slavā (pieņemot, ka to neiedomājas antropomorfiski - kā tieksmi pēc cildināšanas), varbūt ir atraduši vislabāko izteiksmi. Jo nekas negodā Dievu vairāk kā tas, kas ir visvērtīgākais pasaulē, - cieņa pret viņa bausli, svētā pienākuma ievērošana, kuru mums uzliek viņa likums, ja viņa lieliskais [pasaules] iekārtojums (Anstalt) vainago šādu skaistu kārtību ar atbilstošu laimi. Ja laime mums (cilvēku vārdiem runājot) liek viņu iemīļot, tad, pateicoties cieņai, viņš ir pielūgšanas (adorācijas) priekšmets. Ar labiem darbiem cilvēki gan var iemantot mūsu mīlestību, bet ar tiem vien nekad nevar iegūt cieņu, tā ka vislielākā labdarība dara viņiem godu tikai ar to, ka tā tiek cienīgi izdarīta (ausgeubt).
Ka mērķu secībā cilvēks (un līdz ar viņu ikviena ar prātu apveltīta būtne) ir mērķis pats par sevi, t. i., neviens (pat ne Dievs) nevar viņu izmantot tikai kā līdzekli, tanī pašā laikā neuzlūkojot viņu arī par mērķi, ka tātad cilvēcei mūsu personā jābūt mums pašiem svētai, tas tagad izriet pats no sevis, jo cilvēks ir morālā likuma subjekts, tātad tā subjekts, kurš ir svēts pats par sevi, kura dēļ un tikai saskaņā ar kuru vispār kaut ko var saukt par svētu. Jo šis morālais likums dibinās uz viņa gribas kā brīvas gribas autonomiju, un šai gribai atbilstoši saviem vispārīgajiem likumiem tanī pašā laikā nepieciešami jāsaskaņojas ar to gribu, kurai tai jāpakļaujas.
IP pierakstīta

tas_pats


*  Parasti domā, ka kristīgais tikumu priekšraksts tīrības ziņā nepavisam neesot pārāks par stoiķu morālo jēdzienu, tomēr abu atšķirība ir skaidri redzama. Stoiķu sistēma padarīja dvēseles spēka apziņu par to asi, ap kuru bija jāgriežas katrai tikumiskajai pārliecībai, un, kaut gan šās sistēmas piekritēji runāja par pienākumiem un gluži labi tos noteica, tomēr gribas motīvu un īsto noteicējpamatu viņi saskatīja domāšanas veida pacelšanā pāri zemākajiem jutekļu motīviem, kas ieguvuši varu tikai dvēseles vājuma dēļ. Tikums stoiķiem tātad zināmā mērā bija gudrā varonība, kas paceļas pāri cilvēka dzīvnieciskajai iedabai un ir pašpietiekama; viņš gan māca tikumus, bet pats ir pacēlies pāri citiem un nav pakļauts kārdinājumam pārkāpt tikumisko likumu. Bet stoiķi nebūtu varējuši to visu darīt, ja šo likumu būtu iztēlojušies tanī tīrībā un stingrībā, kādā to dara Evaņģēlija bauslis. Ja ar ideju es izprotu pilnību, kam pieredzē nevar būt dots nekas adekvāts, tad tāpēc vien morālās idejas nav nekas ireāls, t. i., tāds, kam mēs nevarētu pietiekami noteikt pat jēdzienu vai par ko kā par spekulatīvā prāta idejām nebūtu droši zināms, ka tām vispār atbilst kāds priekšmets; taču šīs morālās idejas kā praktiskās pilnības pirmtēli noder par nepieciešamu tikumiskās izturēšanās mērauklu un reizē par salīdzināšanas mērogu. Ja es tagad kristīgo morāli aplūkoju no filosofiskās puses, tad salīdzinājumā ar grieķu skolu idejām tā izskatās šādi: kiniķu, epikūriešu, stoiķu un kristiešu idejas ir dabiskā naivitāte, saprātīgums (Klugheit), gudrība un svētums. Attiecībā uz ceļu, kā to sasniegt, grieķu filosofi atšķīrās cits no cita tādējādi, ka kiniķi par pietiekamu līdzekli šai ziņā atzina parasto cilvēka sapratni, bet citi - vienīgi zinātnes ceļu, toties kā vieni, tā arī otri tātad tikai dabisko spēku lietojumu. Kristīgā morāle, ņemot vērā, ka tā ietērpj savu pavēli (kā tam arī jābūt) tīras un stingras prasības formā, gan atņem cilvēkam paļāvību, ka vismaz šai dzīvē sasniedzama pilnvērtīga atbilstība tai, bet reizē tomēr uzmundrina viņu, ka tad, ja mēs darbosimies tik labi, cik vien spējam, varam cerēt, ka tas, kas mums nav pa spēkam, nāks par labu citur - vienalga, vai zinām, kādā veidā tas notiks, vai ne. Aristoteļa un Platona uzskati atšķiras tikai jautājumā par mūsu tikumisko jēdzienu izcelsmi.

*** Nosacījums, bez kura ne ... (lat)

**Lai iezīmētu šo jēdzienu savdabīgumu, es vēl tikai piebildīšu: tā kā mēs piedēvējam Dievam dažādas īpašības, kuru kvalitāti atzīstam par piemērotu arī radītām būtnēm, vienīgi ar tādu atšķirību, ka attiecībā uz Dievu tās tiek paceltas augstākā pakāpē, piemēram, varenību, zināšanas klātbūtni, labestību utt., nosaucot tās par visvarenību, viszinību, visuresamību, absolūtu labestību utt., tad tomēr ir tikai trīs īpašības, kuras nepiešķiram nevienam citam kā tikai Dievam, turklāt nepievienojot diženumu (Große), un tās visas ir morāla rakstura: Dievs ir vienīgais svētais, vienīgais svētlaimīgais, vienīgais gudrais, jo šie jēdzieni jau paši par sevi ietver neierobežotību. Atbilstoši šai jēdzienu kārtībai viņš tātad ir arī svētais likumdevējs (un radītājs), labestīgais valdnieks (un uzturētājs) un taisnīgais tiesnesis; šīs trīs īpašības sevī ietver visu to, kā dēļ Dievs kļūst par reliģijas priekšmetu, un atbilstoši tām metafiziskās pilnības pašas par sevi pievienojas prātā.

Imanuels Kants  Fragments no "Praktiskā prāta kritika"(Kritik der praktischen Vernunft) 1788 gads. Vairāk par Kanta idejām par Dievu: http://en.wikipedia.org/wiki/Immanuel_Kant#Idea_of_God 
IP pierakstīta

tas_pats


Patiesībā ļoti smags teksts, bet noteikti, ka Kants nebija ateists, bet īsti arī kristīgais mistiķis arī nē. Protams, viņš nedrīkstēja pierādīt, ka Dieva ideja ir no gaisa pagrābta, bet teorētiski viņu pierādīt viņu arī nav iespējams.

"Tikai ar šādu kritiku var nogriezt sakni materiālismam, fatālismam, ateismam un brīvdomīgai neticībai, jūsmošanai un māņticībai, kas var būt visnotaļ kaitīga ..."
Arī Imanuels Kants.   
IP pierakstīta

raven

  • Atslēdzies Atslēdzies
  • Ieraksti: 1370

Citāts
Mūsu pienākums bija veicināt augstāko labumu, tātad mums bija ne [..] nepieciešamība pieņemt šā augstākā labuma iespējamību; [..] t. i., pieņemt Dieva esamību ir morāli nepieciešams.
Ja netici dievam, ir nepieciešams ticēt cilvēkiem - tikai dažreiz grūti saprast, kurš no šiem diviem variantiem ir mazāk muļķīgs.
IP pierakstīta

EzītisMiglā

  • Atslēdzies Atslēdzies
  • Ieraksti: 13936
  • ezītis miglā

pārāk daudz burtu
IP pierakstīta

tas_pats


pārāk daudz burtu
Atbildi uz šo problēmu es zinu no laikiem, kad nemācēju vēl lasīt, kur nu vēl burtus skaitīt, un tā pieder mutvārdu folklorai:
"Es ir muļķis un man ir labi!" un neko nevajag nedz skaitīt, nedz lasīt :)
IP pierakstīta

tas_pats


Ja netici dievam, ir nepieciešams ticēt cilvēkiem - tikai dažreiz grūti saprast, kurš no šiem diviem variantiem ir mazāk muļķīgs.


Kāpēc vajag ticēt "dievam"?

Citāts
Tāpēc arī morāle, patiesību sakot, nav mācība par to, kā mums jādara sevi laimīgus, bet gan par to, kā mums kļūt laimes cienīgiem. Tikai tad, ja tai pievienojas reliģija, rodas arī cerība gūt reiz laimi tiktāl, ciktāl esam rūpējušies, lai nebūtu tās necienīgi.

Citāts
Laime ir [tādas] ar prātu apveltītas būtnes stāvoklis pasaulē, kurai viņas eksistences veselumā viss notiek pēc viņas vēlēšanās un gribas - tātad dibinās uz dabas saskaņu ar viņas mērķi, kā arī ar viņas gribas būtisko noteicējpamatu. Bet morālais likums kā brīvības likums pavēl ar noteicējpamatu palīdzību, kuriem jābūt pilnīgi neatkarīgiem no dabas un tās saskaņas ar mūsu iekārotspēju (kā motīviem); darbīgā ar prātu apveltītā būtne pasaulē tomēr nav tanī pašā laikā pašas pasaules un dabas cēlonis.


Dieva eksistence kā nepieciešami piederīga pie augstākā labuma iespējamības
IP pierakstīta

a_masiks

  • Atslēdzies Atslēdzies
  • Ieraksti: 14581
  • nakriškānis

kas, naher, ir "augstākais labums"? Un kam tas būtu vajadzīgs?
IP pierakstīta
I'm fine, blya!
Ja ticīgs es būtu

Ctulhu

  • Atslēdzies Atslēdzies
  • Ieraksti: 42366
  • Ateists

tas_pats

Tapa, noformulee secinaajumus no sava palaga.

``moraalais likums`` nav arguments par labu teismam, ks. jebkaada veida metaeetiku un K-eetiku.
IP pierakstīta

EzītisMiglā

  • Atslēdzies Atslēdzies
  • Ieraksti: 13936
  • ezītis miglā

tas_pats
es gribēju aizrādīt, ka nav labi likt tik garus palagus - citātus, ka reti kāds viņus lasa.
IP pierakstīta

Gnidrologs

  • Atslēdzies Atslēdzies
  • Ieraksti: 8276
Re: Dieva esamība kā tīrā praktiskā prāta postulāts
« Atbilde #10 : Jūnijs 21, 2012 »

Dieva eksistence kā nepieciešami piederīga pie augstākā labuma iespējamības
Vari saviem vārdiem izskaidrot kā tu šo abrakadabru saproti?
IP pierakstīta

tas_pats

Re: Dieva esamība kā tīrā praktiskā prāta postulāts
« Atbilde #11 : Jūnijs 21, 2012 »

tas_pats
Tapa, noformulee secinaajumus no sava palaga.
``moraalais likums`` nav arguments par labu teismam, ks. jebkaada veida metaeetiku un K-eetiku.
Nu šis ir maziņš fragmentiņš no "Kritik der praktischen Vernunft" 1788, ko nu visiem inteliģentiem cilvēkiem nu būtu vismaz jānojauš par ko tur ir rakstīts, līdzīgi kā Aristoteļa "Nikomaha ētika". Ja gadījumā esi piemirsis par ko šī grāmata ir un tev vajag izskaidrojumu, tad jāmeklē grāmata - kūļa tulkojums, tur beigās ir ideju konspekts, jo nemaz neesmu pārliecināt, ka šis fragments vispār ir apskatāms pats par sevi, bet noteikti atgādina par Dieva jēdziena analīzes vēsturi, un miglā ir tik daudz cilvēku, kas iedomājas esam speciālisti dieva jēdzienā. :)
 
IP pierakstīta

tas_pats

Re: Dieva esamība kā tīrā praktiskā prāta postulāts
« Atbilde #12 : Jūnijs 21, 2012 »

tas_patses gribēju aizrādīt, ka nav labi likt tik garus palagus - citātus, ka reti kāds viņus lasa.
Vai tu man tagad mēģini izskaidrot, ko nozīmē - "es esmu muļķis" un es kaut ko neesmu sapratis pareizi?
IP pierakstīta

EzītisMiglā

  • Atslēdzies Atslēdzies
  • Ieraksti: 13936
  • ezītis miglā
Re: Dieva esamība kā tīrā praktiskā prāta postulāts
« Atbilde #13 : Jūnijs 21, 2012 »

tas_pats
Tev vajadzēja labāk ielikt paša uzrakstītu kopsavilkumu tam visam.
IP pierakstīta

Ctulhu

  • Atslēdzies Atslēdzies
  • Ieraksti: 42366
  • Ateists
Re: Dieva esamība kā tīrā praktiskā prāta postulāts
« Atbilde #14 : Jūnijs 21, 2012 »

tas_pats

OK. Nu luuk un es tev iisos vaardos paskaidroju, kaapeec ideja par ``moraales likuma`` saistiisjanu ar kaadu tur dievu ir aplamiiba.
IP pierakstīta