Migla

Lūdzu pieslēdzies vai reģistrējieties.

Lietotājvārds, parole, sesijas ilgums
Paplašinātā meklēšana  

Jaunumi:

Autors Tēma: Evolūcijas psiholoģija, gēnu programas, izdzīvošanas programa, ticības programa  (Lasīts 693 reizes)

0 Iemītnieki un 1 Nereģistrētais lasa šo tēmu.

EVOLUCIONISTS

  • Atslēdzies Atslēdzies
  • Ieraksti: 454

Labi, pateikšu priekšā. Var uzskatīt, ka tevi vada DNS gēnu kodā ierakstītās programas. Taču - vai šīs programas būtu uzskatāmas par Es "virsvadītāju"? Respektīvi, vai "kaut kas" šajā Es nevar pretoties gēnu "spiedienam", vai vismaz to novērtēt"? Šis būtu viens darbības-pretdarbības iespēju bloks subjekta apziņas laukā, tai skaitā Es-apziņas ietvaros. Bet vai gēnu kods ir vienīgais tevis mašīnas "vadītājs"? Jo tad cilvēks līdzīgi kā skudra, bite, cits kukainis veiktu tikai "funkcijas".
IP pierakstīta

Ctulhu

  • Atslēdzies Atslēdzies
  • Ieraksti: 42041
  • Ateists

Evolucionists, tas vienalga sanāk viens un tas pats, jo piemēram evolucionists pats sev ir subjekts, tb ``es`` bet kādam borgam vai citam atnācējam kurš nezina šo konceptu evolucionists ir priekšmets, objekts.
IP pierakstīta

EVOLUCIONISTS

  • Atslēdzies Atslēdzies
  • Ieraksti: 454

Evolucionists, tas vienalga sanāk viens un tas pats, jo piemēram evolucionists pats sev ir subjekts, tb ``es`` bet kādam borgam vai citam atnācējam kurš nezina šo konceptu evolucionists ir priekšmets, objekts.
Tu tiešām nepamani, ka nonāc pretrunā? Tas mani pārsteidz... Skaidrs, ka Es un Cits ir viens otram objekti un paši sev subjekti! Bet viņi tak NAV VIENS UN TAS PATS, ne viens ne otrs tieši sev "subjekt-objekts" vienā laikā vienā substancē, jo tad tam kurš saka es par to, kurš domā, ka ir es, būtu jāatceļ sevi, lai varētu uz šo es paskatīties no malas, kas izraisītu atkal jaunu nepieciešamību atcelt jauno shēmas es, lai atsvešinātu nosauktu sevi par jauno es un tā līdz bezgalībai, šādai shēmai nav ļauts nekur apstāties, jo vienalga kāds es paliek nesasniegts. Es saku ka VIENS - uzsveru: PATS SEV tikai vienas vienīgas monistiski domātas substances ietvaros nevar būt TAS un ne-TAS. Vai arī, ja tu apgalvo, ka tomēr var, tad ko lai saka par tādu loģiku, es teiktu - tīrākā mistika.
« Pēdējā izmaiņa: Jūnijs 10, 2019 EVOLUCIONISTS »
IP pierakstīta

Ctulhu

  • Atslēdzies Atslēdzies
  • Ieraksti: 42041
  • Ateists

Okej un kas teiksim ir lidmašīnas autopilots pats sev? Subjekts?
IP pierakstīta

Ctulhu

  • Atslēdzies Atslēdzies
  • Ieraksti: 42041
  • Ateists

Evolucionists, ar ģenētisko kodu ir tā, ka tas nosaka ne visas lietas, nu līdzīgi kā datora funkcionēšanu nosaka ne tikai procesora elektriskā shēma, bet arī informācija atmiņā - programmas un dati. Protams pēc būtības programma ir izmaiņa datora shēmā, bet tāda, kas ir laikā mainīga, var nodzēst vienu, ierakstīt citu, programmas uzvedība var mainīties atkarībā no ieejas datiem.
IP pierakstīta

EVOLUCIONISTS

  • Atslēdzies Atslēdzies
  • Ieraksti: 454

Okej un kas teiksim ir lidmašīnas autopilots pats sev? Subjekts?

Tā ir mašīna. Tai nepiemīt individualitāte, tā nevar būt "pati sev", tā var būt tikai "priekš kāda uzdevuma", lai veiktu funkcijas, kādēļ tā izgatavota. Subjekts izvēlas. Iziesim vēlreiz, lēnāk, detalizētāk procesu, kurā subjekts APZINĀS sevi un kā tas notiek:
Reālā procesā, dabas iespējamā sadursmē, subjektam vajag objektu, ar kuru apieties. Tā ir. Lai kādu nosauktu par „es” vai kaut ko, šādu objektu ir jāuztver. Bet uztvere nozīmē tvert no citurienes. Ja cituriene ir sevī, tad iznāk, ka to jārada, kā iespēju uztvert. Kamēr sevī ir tikai kāja vai roka, nav lielu problēmu uztvert šīs ekstremitātes atsvešināti, kā kaut ko „citu”, kā objektu. Bet tagad subjekts ir tas pats Es, kas jāuztver, tātad viņam sevi ir jādubulto, lai subjekts iegūtu objektu.
Ejam tālāk.Taču dubultotais „es” vairs īsti nav tas pats „es”, kas bija sākumā, jo sākumā tas nebija dubultots. Tātad ir vēlreiz jāatsvešinās no šī objekta, lai to padarītu īstāku, kā tādu, kāds tas tagad tiek aplūkots. Tas prasa jaunu dubultošanu un tā līdz bezgalībai. Kā vienas substances ietvaros kāds vispār varētu sevi nosaukt par Es? Tas nav iespējams, ja apziņa neatpazīst iztēles un intuīcijas objektus, kā tas notiek reāli un tieši šajā brīdī, kad reāli darbojas apziņas trejādība, pat visstulbākajam „es” vairs nerodas nekādu šaubu par to, ka viņš ir Es. Tā tas notiek.
Bet mašīna autopilots drīzāk ir kompis. Tam nevar būt es, jo tas netiktu galā ar nebeidzamo dubultošanu. Vienkārši neko citu tas vairs nedarītu. Tur kur kompis meklējot „es” uzkārtos aiz bezgalības, vienalga nekad nesasniedzot īstu es-apziņu, vai arī to tīri informatīvi piefiksētu tikpat formālu kā „svešā nosaukumu” priekš „Cita”, tur cilvēka organiski-garīgai apziņai nav īpašu problēmu, kā to redzam pasaulē ik uz soļa.
IP pierakstīta

EVOLUCIONISTS

  • Atslēdzies Atslēdzies
  • Ieraksti: 454

Evolucionists, ar ģenētisko kodu ir tā, ka tas nosaka ne visas lietas, nu līdzīgi kā datora funkcionēšanu nosaka ne tikai procesora elektriskā shēma, bet arī informācija atmiņā - programmas un dati. Protams pēc būtības programma ir izmaiņa datora shēmā, bet tāda, kas ir laikā mainīga, var nodzēst vienu, ierakstīt citu, programmas uzvedība var mainīties atkarībā no ieejas datiem.

Apziņa caur iztēli prātu un intuīciju kontrolē koda raidījumus un var tos koriģēt. Līdzība ar kompi ir ārēja. Kompis tikai funkcionē. Kukainis tikai izpilda programas diktāta uzdevumus. Jo augstāk attīstīta būtne, jo tai vairāk iespēju izvēlei.
IP pierakstīta

EVOLUCIONISTS

  • Atslēdzies Atslēdzies
  • Ieraksti: 454

Bet no iepriekšējās seko nākošā problēma, principā arī ir elementāra garīgā prakse. Tagad padomāsim par tādu jautājumu: kā tad varētu būt, ka iespējams Cits, ja noteiktos apstākļos nav reāli, bet ir tikai formāli nosaucams Es?
Pakārtotā nozīmē: vai kompim var būt Cits?
IP pierakstīta

Ctulhu

  • Atslēdzies Atslēdzies
  • Ieraksti: 42041
  • Ateists

Evolucionists, bet kāpēc mašīnai nevar būt individualitāte un tā nevar būt pati sev?

Precīzāk kāpēc tu domā ka koloidālām elektroķīmiskām oglekļa savienojumu mašīnām tās ``es`` var būt, bet piemēram elektroniskām mašīnām no pusvadītāju materiāliem nē?

Jā un mašīnas izvēlas. Tas pats lidmašīnas autopilots izvēlas darba režīmus un maršrutu un spārna elementu stāvokļus. Tu teiksi ka tam ir uzdevums un cilvēkiem nav? Bet cilvēkiem tāpat ir terminālie mērķi, nu tur izdzīvot turpināties, pētīt lietas, būt laimīgiem utt.
IP pierakstīta

Ctulhu

  • Atslēdzies Atslēdzies
  • Ieraksti: 42041
  • Ateists

Evolucionists, kāpēc tu domā ka līdzība ar kompi ir ārēja nevis pēc būtības. Tur arī programma un procesora uzbūve nosaka to, kā ieejas dati pārveidojas rezultātos.
IP pierakstīta

Ctulhu

  • Atslēdzies Atslēdzies
  • Ieraksti: 42041
  • Ateists

Evolucionists

/vai kompim var būt Cits?/

Protams, cits kompis, cits cilvēks utt.

IP pierakstīta

EVOLUCIONISTS

  • Atslēdzies Atslēdzies
  • Ieraksti: 454

Evolucionists

/vai kompim var būt Cits?/

Protams, cits kompis, cits cilvēks utt.

Tur jau tā lieta, ka nevar būt Cita, ja nav Es. Var būt tikai uzdevumu rinda funkciju dažādas sarežģītības veikšanai, ierobežotā shēmā. principā, mašīnas izvēle ir iepriekš nosprausta, diktēta, nosacīta, mākslīgi neīsta izvēle salīdzinot ar reāla subjekta izvēli, kurš galu galā var arī atteikties veikt uzdevumu nebūdams "sabojājies" kā mašīna.
IP pierakstīta

EVOLUCIONISTS

  • Atslēdzies Atslēdzies
  • Ieraksti: 454

Evolucionists, bet kāpēc mašīnai nevar būt individualitāte un tā nevar būt pati sev?

Precīzāk kāpēc tu domā ka koloidālām elektroķīmiskām oglekļa savienojumu mašīnām tās ``es`` var būt, bet piemēram elektroniskām mašīnām no pusvadītāju materiāliem nē?

Jā un mašīnas izvēlas. Tas pats lidmašīnas autopilots izvēlas darba režīmus un maršrutu un spārna elementu stāvokļus. Tu teiksi ka tam ir uzdevums un cilvēkiem nav? Bet cilvēkiem tāpat ir terminālie mērķi, nu tur izdzīvot turpināties, pētīt lietas, būt laimīgiem utt.

Nevienām mašīnām nevar būt Es, to es neesmu teicis. To tu izgudroji. Nepiesien man tādu absurdu.
IP pierakstīta

EVOLUCIONISTS

  • Atslēdzies Atslēdzies
  • Ieraksti: 454

Evolucionists, bet kāpēc mašīnai nevar būt individualitāte un tā nevar būt pati sev?

Precīzāk kāpēc tu domā ka koloidālām elektroķīmiskām oglekļa savienojumu mašīnām tās ``es`` var būt, bet piemēram elektroniskām mašīnām no pusvadītāju materiāliem nē?

Jā un mašīnas izvēlas. Tas pats lidmašīnas autopilots izvēlas darba režīmus un maršrutu un spārna elementu stāvokļus. Tu teiksi ka tam ir uzdevums un cilvēkiem nav? Bet cilvēkiem tāpat ir terminālie mērķi, nu tur izdzīvot turpināties, pētīt lietas, būt laimīgiem utt.

Ā, skaidrs, koloidālās elektroķīmskās utt mašīnas tev bija domāts cilvēks. Nu, to visu ķīmiju tu drīksti attiecināt uz miesu, muskuļiem un citu putru. Kas attiecas uz domāšanu, tad tā, kā jau minēts ir cita substance, un kā jau teikts labi tiek galā ar gēnu koda diktētajiem mērķiem, izvēloties personīgi paša Es apzinātus mērķus, ne tikai gēnu programas diktētos, kaut arī dzimtas tupināšanas, izdzīvošanas programas ir gana spēcīgas, tas nenoliedzami. Tomēr: skat, "es" problēmu, tikko uzdotajā garīgās prakses eksperimentā. Kāda ir reāla atbilde?
« Pēdējā izmaiņa: Jūnijs 11, 2019 EVOLUCIONISTS »
IP pierakstīta

EVOLUCIONISTS

  • Atslēdzies Atslēdzies
  • Ieraksti: 454

Nekādu iebildumu :) Nodemonstrējiet man kādu ``garīgu praksi`` kuru es nevaru saprast no materiālisma pozīcijas un tad būs par ko runāt :)
Nu, tad vēl viena garīgā prakse, ko tu varētu gribēt saprast.
Protams, ka mašīnai var uzrakstīt programu, lai tā imitē „Es”, tas spečukam droši vien pat nebūtu grūti. Tad jautājums tāds: vai ārēji pārliecinoša imitācija ir tas pats, kas realitāte? Imitējot „es” mašīna gan nevar justies kā apziņa, jo tai nav„caur ko just”, nav substancionālas domāšanas, tā var tikai attēlot pazīmes pēc programas. Bet to jau izrunājām. Problēmu var apskatīt no cita leņķa:
 Dzīvajā dabā tādas parādības nav retums, kad vienas sugas pārstāvis izliekas par citu. Cilvēku pasaulē vēl biežāk. Mašīnas „izliekas” vai „neizliekas”, tāds ir nākošais jautājums?
Tagad – kā šadā situācijā reaģēt novērotājam, akceptēt un uzskatīt, ka imitācija ir tā pati realitāte, vai, teiksim, noliegt imitāciju un apgalvot, ka realitātē mašīn-imitētājs ir cits, nav tas pats, kā tas, ko viņš attēlo formāliem līdzekļiem. Galu galā mašīnas imitācija arī ir tikpat vieliska, kā oriģināls. Tātad, kā sarunāties, sazināties ar imitējošo „es-mašīnu”, ja tā nav nekas cits kā reāla mašīna, vienalga, vai tā „izturas kā apziņa” vai „laista dārzu”? Vai tāda komunikācija ir uzskatāma par īstu, reālu komunikāciju, vai tikai informācijas stumdīšanu šurpu turpu, kādas shēmas konstrukcijas robežās? Jā, piekrītu, ir cilvēki, kas sarunājas arī ar nedzīviem priekšmetiem! Teiksim, kāds runā ar mirušā laulātā pelniem urnā. Bet – kāda atšķirība, vai viņš sazinas ar pelniem, kuri izraisa atmiņas, vai ar dzelžu gabaliem kompī, kas arī izraisa, kādu domu ar savām izpausmēm. Kā tu skaties: sarunas ar pelnu urnu ir normāla parādība, ko vajadzētu praktizēt?
IP pierakstīta