Migla

Lūdzu pieslēdzies vai reģistrējieties.

Lietotājvārds, parole, sesijas ilgums
Paplašinātā meklēšana  

Jaunumi:

Autors Tēma: Par Patiesību un skepticismu  (Lasīts 1112 reizes)

0 Iemītnieki un 1 Nereģistrētais lasa šo tēmu.

raven

  • Atslēdzies Atslēdzies
  • Ieraksti: 1370
Par Patiesību un skepticismu
« : Marts 14, 2012 »

Gribēju uzrakstīt īsāk, bet izpletās. Tāpēc ieliku atsevišķi.

Kādi ir šķēršļi, lai cilvēki varētu piekļūtu Patiesībai? Ar to domājot kaut ko nekonkrētu, bet intuitīvi saprotamu – citos vārdos, “objektīvo realitāti”.

Pirmkārt, nevar piekļūt tam, kas neeksistē. Vai ir garantēts, ka tāda viena, vienota, vispārēja patiesība tiešām pastāv? Nē. Var ieskicēt dažus veidus, kā šāds “absurds” stāvoklis būtu iespējams. Pirmkārt, iespējams, ka jau tas veids, kādā mēs domājam, ka jau mūsu pamatintuīcijas var nebūt pareizas. Piemēram, ja pasaulē var pastāvēt pretrunīgas lietas, kas reizē gan ir, gan nav, vai neizpildīties kāds cits no loģikas pamatlikumiem. Tādā gadījumā patiesība var reizē būt, gan nebūt utt.
Tad vēl – patiesība var būt pārāk atkarīga no konteksta, lai to būtu iespējams objektīvi nodefinēt. Viens veids, kā šo paskaidrot, ir piemērs ar krāsu uztveri – kas vienam liekas zils, otram var likties zaļš. Daži burtiski redz citādi. Tas vēl pats par sevi neko nenozīmē – var pieņemt, ka apskatāmajai lietai tomēr ir fiksēta garuma gaismas viļņi, kurus var objektīvi noteikt ar mēraparātu.
Bet ja pieņem, ka eksistē divas ominipotentas naidīgas būtnes, kuras pastāvīgi rada visu esošo realitāti, pie tam nepārtraukti cīnās savā starpā? Iespējams, ka dažas realitātes “vietas” vairāk kontrolē būtne A, bet citas vairāk būtne B. Tad var iedomāties divas naidīgas pilsētas, kuras apdzīvo cilvēki ar atšķirīgiem uzskatiem, par debesu krāsu, piemēram. Za(ļās) pilsētas iemītnieki, kuri atrodas A kontrolētājā segmentā, debesis redz zaļas, Zi(lās) pilsētas (B kontrolētā) – zilas. Pie tam atšķiras ne tikai viņu pašreizējie, lokālie novērojumi, bet visi – Za iedzīvotājam debesis būtu zaļas vienmēr un visur, bet Zi tikpat pamatoti var piesaukt vēsturisko taisnīgumu par labu tieši zilām debesīm.
Un vēl – daži filozofi pat uzskata, ka ir lietas, kuras ir pārāk spēcīgi atkarīgas no novērotāja, lai tās varētu uztvert objektīvi, kontekstneatkarīgi. Piemēram, ir tādi, kuri pavisam nopietni uzskata, ka laiks kā tāds nav pastāvējis, kamēr nav radies pirmais cilvēks – saprātīga būtne, kurš varētu to izjust… Pēc viņu domām, laiks ir subjektīvs, nevis objektīvs jēdziens.
Pat ja pieņem, ka realitāti var aprakstīt ar formālu sistēmu ar fiksētiem likumiem – pat tad ir iemesls domāt, ka Patiesība kā tāda varētu nemaz nepastāvēt. Gēdēla teorēmas sekas: jebkura fiksēta formālā sistēma ir nepilnīga – varēs atrast “patiesības”, kas tajā nav pierādāmas, kaut arī ir pierādāmi patiesas citā, plašākā formālā sistēmā. Tātad pat formāli loģiskā “patiesība” ir atkarīga no konteksta – izmantotās formālas sistēmas. Pie tam, tā kā visas no tām ir nepilnīgas, nav veida, kā izvēlēties “labāko formālo sistēmu”, kas derētu visiem.

Otrkārt, ja patiesība eksistē, tā var nebūt pat teorētiski pieejama. Viss par pasauli zināmais nāk no mūsu sajūtām. Tātad, ja eksistē kāds dēmons, kurš šos sajūtu datus nepārtraukti izkropļo, tad uzticamu informāciju par to, kādas tad ir lietas “pašas par sevi” mēs nekad neuzzināsim. Zinātne balstās uz ideju, ka novērojumi vismaz aptuveni apraksta realitāti, bet nav nekādā absolūti neapšaubāma iemesla, kāpēc lai tā arī būtu.
Cits variants ir tad, ja mums pieejamā informācija par pasauli ir pareiza, bet gluži vienkārši nepilnīga. Iespējams, ka mums novērojamais ir tikai “aisberga redzamā daļa”, bet zem tas eksistē daudz svarīgāki un apjomīgāki procesi.
Ierobežojoties līdz formālajām sistēma, atkal jau var piesaukt Gēdela teorēmu, kā arī dažādas algoritmiski neizrēķināmas vienības (Chaitin’s constant [1], piemēram).

Treškārt, Patiesība var eksistēt un būt teorētiski pieejama, bet nebūt praktiski pieejama. Runa ir par to, ka “smadzene var būt par īsu”. Piemēram, gadījums, kad ir kāds ar datoru ģenerēts apjomīgs pierādījums matemātisks pierādījums. Var būt tā, ka matemātiķis var saprast jebkuru atsevišķu pierādījuma soli, bet lai saprastu pierādījumu kopumā šim matemātiķim vajadzētu, piemēram, 150 gadu. Vai tiešām te var teikt, ka cilvēks ir spējīgs šādu pierādījumu saprast?
Citāds gadījums ar tām pašam sekām ir tad, ja tiešām ir situācija, kad “veselais ir lielāks par daļu”. Pie tam te nav runa tikai par cilvēku limitācijām. Eksistē daudz patiesību, kuras ir noskaidrojamas teorētiski, bet ne praktiski – vismaz ne algoritmiski. Skaitļošana prasa enerģiju, vietu, un laiku. tās varētu būt nepietiekami pat tad, ja skaitļošanai izmantotu visu Saules ražoto enerģiju, vai pat enerģijā pārvērstu visus novērojamā Visuma atomus. Ierobežots ir informācijas daudzums, ko var uzglabāt vienā telpas apgabalā (Bekenšteina robeža [2]). Ja to pārsniedz, tad izveidojas nekas cits kā melnais caurums.
Ierobežots ir arī signālu pārvietošanas ātrums. (Ar gaismas ātruma konstanti, kura ir nemainīga un diezgan precīzi izmērīta augšējā robeža informācijas pārraides ātrumam – ja vien fizikā nenotiek revolūcija).
Eksistē resursu trūkuma dēļ pierādāmi neatrisināmas problēmas. Piemērs te ir kaut vai šaha spēle. Ja klasiskajā šahā varbūt vēl būtu iespējams atrast perfekto stratēģiju, tad kas notiks ar šaha vispārinājumu 80×80 lauciņu galdiņam, ar attiecīgu figūru skaitu? Jebkurā gadījumā, galdiņa izmēru var palielināt neierobežoti, un vienā brīdi pārsniegt pieejamo resursu iespējas. Tajā pašā laika perfekta spēles stratēģija noteikti eksistē. Varianti ir tikai divi – vai nu baltie pēc tās spēlējot vienmēr uzvar, vai abiem spēlējot perfekti, sanāk neizšķirts.

Pirmais ir ontoloģiskais arguments pret patiesības izzināšanu, otrie divi – epistemoloģiskie.

Lūk, tāpēc es skeptiski izturos pret Patiesības “saimniekiem”.

[1] http://en.wikipedia.org/wiki/Chaitin%27s_constant
[2] http://en.wikipedia.org/wiki/Bekenstein_bound
« Pēdējā izmaiņa: Marts 17, 2012 raven »
IP pierakstīta

Ctulhu

  • Atslēdzies Atslēdzies
  • Ieraksti: 42366
  • Ateists
Re: Par Patiesību un skepicismu
« Atbilde #1 : Marts 14, 2012 »

Raven

Tātad, ja eksistē kāds dēmons, kurš šos sajūtu datus nepārtraukti izkropļo, tad uzticamu informāciju par to, kādas tad ir lietas "pašas par sevi" mēs nekad neuzzināsim. Zinātne balstās uz ideju, ka novērojumi vismaz aptuveni apraksta realitāti, bet nav nekādā absolūti neapšaubāma iemesla, kāpēc lai tā arī būtu.

Domaajams, ka seit ir bezgaliiga asimptotiska tuvosjanaas tai ``patiesiibai``. Tas ir-  mees izdaraam noveerojumus ar aizvien dazjaadaakiem panjeemieniem un kombineejam rezultaatus, caur ko demonam ( pat ja taads ir) kljuust aizvien gruutaak . 

Tomeer pie visiem sjiem ``nepieejamiibas`` kriteerijiem jaanjem veeraa tas apstaklis, ka noveerotaasj- peetiitaajs arii kljuust arvien sarezgiitaaks un liidz ar to jaudiigaaks.

Bet nu taisniiba aciimredzot ir taadaa zinjaa, ka izzinjas process sanaak bezgaliigs, no taa optimistiskais secinaajums, ka muusu eksistencei vienmeer buus jeega.
« Pēdējā izmaiņa: Maijs 03, 2012 Ctulhu »
IP pierakstīta