Migla

Lūdzu pieslēdzies vai reģistrējieties.

Lietotājvārds, parole, sesijas ilgums
Paplašinātā meklēšana  

Jaunumi:

Autors Tēma: Vēstures Jēzus  (Lasīts 34617 reizes)

0 Iemītnieki un 2 Nereģistrētie lasa šo tēmu.

Ilārs

  • Atslēdzies Atslēdzies
  • Ieraksti: 7466
Vēstures Jēzus
« : Jūnijs 16, 2015 »

Priekšvārds

Grāmatas rakstīšana par Jēzu ir pagrūts uzdevums. Tā sākumā nevarētu būt apņemšanās pienācīgi attiekties pret personu, kura daudzu gadsimtu garumā rosinājusi miljardiem cilvēku pielūgsmi un pēdējos divos gadsimtos ir bijusi intensīvas pētniecības un diskusiju priekšmets. Kad es plānoju šī grāmatas saturu, es nolēmu, ka galveno uzmanību pievērsīšu vēsturiskajam evaņģēliju Jēzum, ko iespējams lielākā daļa lasītāju arī sagaidīs, bet šī grāmata nebūs vieta, kur apskatīt daudzās dažādās pieejas un to rezultātus, kas atrodami mūsdienu Jēzus dzīves pētniecībā. Es pavisam noteikti nevēlos, lai mani lasītāji nezinātu, ka šādu pieeju ir daudz, un, ka tā, kuru es izvēlos šajā grāmatā, ir tikpat strīdīga kā jebkura cita.

Tomēr tā vietā, lai virspusēji ieskicētu daudzas pieejas, man šķita, ka būs pareizāk, ja es pastāstīšu, kā to redzu es. Būtībā tas nozīmē lasīt evaņģēlijus kā versijas par Jēzus vēsturi (un ar ‘vēsturi’ es domāju tāda veida vēsturi, kādu cilvēki rakstīja senajā pasaulē) tā visa kontekstā, ko mēs zinām par 1. gs. vēsturisko situāciju, kurā Jēzus tiešām dzīvoja. Es uzskatu, ka evaņģēliji lielā mērā ir balstīti to aculiecinieku liecībās, kas pazina Jēzu viņa dzīves laikā, un es īsi paskaidrošu savas pieejas pamatojumu 2. nodaļā, balstoties avotos. Tā vietā, lai attēlotu minimālu Jēzu, kas rekonstruēts uz maza evaņģēlijos sniegto datu pamata, kā tas vērojams pie daudziem mūsdienu pētnieku vēsturiskā Jēzus aprakstiem, es esmu centies ņemt nopietni tos dažādos veidus, kuros Jēzu attēlo paši četri evaņģēliji. Atšķirības tajos es uztveru kā priekšrocību: tās ļauj mums saskatīt vairāk nekā tikai vienu sarežģītas personas šķautni. Es neesmu iedomājies, ka mēs varētu atbrīvoties no visām interpretācijām un pievērsties tikai kailiem Jēzus dzīves faktiem – vai atgriezties pie vairāk nekā tikai dažiem faktiem, kam būtu maza nozīme, ja tie būtu viss, kas mums zināms. Tomēr es domāju, ka evaņģēliji sniedz mums pieeju tam skatījumam, kā Jēzu uztvēra tie, kas atradās kopā ar viņu, cilvēki, kas pieredzēja šos notikumus no iekšpuses, un kuri dziļi ietekmēja viņu pašu dzīves. Man tās šķiet tādas zināšanas par Jēzu, kurām ir būtiska jēga, vienalga kā mēs izlemjam ar tām rīkoties.

Ričards Bauhems

1. nodaļa: Jēzus kā universāls tēls

Jēzus no Nācaretes vai Jēzus Kristus, kā viņu sauc kristieši, bez šaubām ir vislabāk zināmā un visietekmīgākā persona pasaules vēsturē. Mūsdienās divi miljardi cilvēku sevi uzskata par kristiešiem, kas liecina, ka Jēzus nosaka viņu attiecības ar Dievu un viņu dzīves ceļu šajā pasaulē. Šādu Jēzus sekotāju skaits pašreiz ir lielāks un procentuāli sastāda lielāku daļu no pasaules iedzīvotājiem kā jebkad agrāk. Tiek lēsts, ka katru dienu kristiešu skaits palielinās par 70 000. Kristiešu skaita pieaugums ir vērojams par spīti tā kritumam Rietumu pasaulē, īpaši Rietumeiropā un par spīti tiem, kuri uzskata, ka Jēzus nozīme zūd. Viņiem vajadzētu rēķināties ar pārsteidzoši straujo kristiešu skaita pieaugumu citās pasaules daļās, tādās kā, piemēram, Āfrika

(un kurš gan varētu to domāt?) Ķīnā. Jēzus vairs noteikti nav tikai Rietumu kultūras ikona, un patiesībā viņš tāds nekad nav bijis. Viņš dzīvoja Vidējos austrumos, un kristietības pirmajos gadsimtos ticība viņam izplatījās visos virzienos – ne tikai uz Grieķiju un Romu, Franciju un Spāniju, bet arī uz Ēģipti, Ziemeļāfriku, Etiopiju, Turciju, Armēniju, Irāku, Persiju un Indiju. Kristietība bija pasaules reliģija jau sen pirms tā kļuva par Eiropas reliģiju.

Tādējādi Jēzus nekad nav bijis Rietumu reliģijas un kultūras ierobežots. Patiesībā neviena cita persona nav tik plašā mērogā pārvarējusi cilvēces kultūru atšķirības un atradusi sev vietu tik daudzos dažādos kultūras kontekstos. Kad Jēzus tika izmantots, lai attaisnotu kundzību un apspiešanu, apspiestie, kā piemēram, melnie vergi Amerikas dienvidos, ļoti bieži guva drosmi pretoties tam, pateicoties Jēzus solidaritātei ar tiem. Kamēr modernais kristietības periods pārāk viegli tika identificēts ar Rietumu imperiālismu un koloniālismu vai Rietumu kultūras izplatību, pati Jēzus figūra ir bijusi veids kā no šīm asociācijām izvairīties. Āfrikāņu, indiešu un japāņu Jēzus meklējumi turpinās, kamēr Jēzus iedvesmoti ļaudis turpina atrast viņu nabagajos, slimajos un mirstošajos, lai kur tie atrastos un kas tie būtu.

Jēzus nav pat kristietības ierobežots. Viņš ir nozīmīga figūra islamā, Dieva vēstnesis, kurš parādās Korānā. Daudzi hinduisti un budisti ir labvēlīgi skaidrojuši Jēzu savu tradīciju ietvaros. Nesen daži jūdu domātāji ir mēģinājuši izvirzīt pretenzijas uz Jēzu kā autentisku jūdu mācītāju. Ir sastopamas labvēlīgas Jēzus interpretācijas marksistu vidū. Pastāv New Age Jēzus versijas. Vēl vairāk, respekts pret Jēzu, vienlaicīgi noraidot baznīcu, ir kļuvis par ierastu attieksmi sekulārajos Rietumos. Parasti Jēzus ir ticis nošķirts no apsūdzībām par reliģijas slikto ietekmi, fanātismu un vardarbību. Vēl joprojām Jēzus piesaukšana savā lietā dod zināmas priekšrocības, lai gan vairāk tas sakāms par Savienotajām Valstīm nekā Lielbritāniju vai Ziemeļeiropu.

Neviena cita persona nav iedvesmojusi tik daudz gleznotāju, rakstnieku, mūziķu un pat kinematogrāfu kā Jēzus. Pastāv brīnišķīga Jēzus vizuālā portreta dažādība vairākās tradīcijās kā, piemēram, bizantiešu un krievu ikonās, Etiopijas baznīcas mākslā, skulptūrās un vitrāžās viduslaiku Rietumos, Renesanses laika glezniecībā, kristiešu mākslā Āfrikā, Latīņamerikā un Indijā. Tik liels ir bijis Jēzus personas atstātais iespaids, ka tas sniedzas stipri tālāk par noteiktu Jēzus Kunga un Pestītāja portretu. Mākslā viņš var simbolizēt cilvēces universālo raksturu; viņa ciešanas un nāve var nest vēsti, ka Golgāta atrodas visur; īpašās mūsdienu vēstures šausmas var rast izpausmi krucifiksā. Literatūrā atrodami neskaitāmi Jēzus tēli, viegli atpazīstami ar pietiekoši ģimenisku līdzību. Šāda māksla un literatūra var nebūt saistīta ar reliģisku ticību, bet joprojām nest miesā nākšanas mācības nospiedumu, tas ir, tāda Kristus, kurš sevi identificē ar visu cilvēci, daloties kopējā cilvēcībā un kopējā visu cilvēku stāvoklī. Par spīti dziļajai Jēzus aizmirstībai populārajā mūsdienu Eiropas kultūrā, cilvēki joprojām sevi saista ar viņa stāstu, kad tas tiek stāstīts. Filmas par Jēzus dzīvi ir neizbēgami strīdīgas, bet tomēr tās var gūt lielus panākumus, tāpat kā Jēzus mūzikli.

Pat neliels Jēzus vēsturiskā un mūsdienu tēlu bagātības piemērs atklāj satriecošu dažādību. Vai Jēzus beigu beigās nav kļuvis par neko vairāk kā tukšu trauku, kuru var piepildīt ar jebkura veida saturu? Nav pārsteigums, ka visu šo tēlu starpā ir daži ļoti savādi tēli, kam ir maza līdzība ar pārējiem. 1960tajos gados Nāves jūras tīstokļu pētnieks Džons Alegro izvirzīja viedokli, ka Jēzus patiesībā bijis halucinogēna sēne! Šādi kuriozi fanātisku spekulāciju piemēri nāk un iet, un tiek aizmirsti. Bet kā, piemēram, ar vairākiem afrikāņu melnā Kristus tēliem? Lai saprastu tos, ir jāsaprot, ka tie nav mēģinājums apgalvot, ka jūds Jēzus, kurš dzīvoja 1. gs. Palestīnā patiesi bija melns afrikānis. Tas, kas tiek pausts ar šiem tēliem, ir - saistība starp Jēzu kā kopējo Pestītāju un melnajiem cilvēkiem, kas tiek uztverta afrikāņu kristiešu ticībā. Tas, kas tiek šeit attēlots ir Kristus mīlestības pilnā solidaritāte, kurš mīlestībā identificē sevi ar visiem cilvēkiem, melnos ieskaitot.

Šis piemērs izskaidro vismaz daļu no Jēzus tēlu dažādības dažādos kristietības vēstures periodos un kultūras kontekstos. Šie tēli vēsta, ka Jēzus tika uzskatīts par būtiski nozīmīgu dažādos dzīves un laikmetu kontekstos. Īpaši mokošie un asiņainie Kristus ciešanu tēli vēlīnajos viduslaikos pieder sabiedrībai, kuru mocīja sērgas un karš. Ticīgie atrada Kristū Dievu, kas bija kopā ar viņiem viņu ciešanās. Bet šāds uzsvars nevarētu būt iespējams, ja Jēzus evaņģēlijos nebūtu attēlots kā ciešanu un nāves sāpju pārņemts pie krusta staba. Vismaz kristietības valdošajā tradīcijā šādi Kristus tēli bija evaņģēliju iedvesmoti. Evaņģēlijs bija šo tēlu avots. Tie attēlo nevis figūru, kas veidota pēc katra iegribas vai vēlmēm, bet evaņģēliju Kristu, kā viņš tajos laikos un vietās šķita visciešāk saistīts ar ticīgajiem.

No kristīgās ticības skatījuma šādai praksei ir savas briesmas. Ko, piemēra pēc, lai iesāk ar vācu kristiešu āriešu Kristu no nacistu laikiem? Daži Jēzus tēli ir tik izkropļoti iepretī evaņģēliju Kristum, ka tajos viņš nav pat atpazīstams. Tie ir ideoloģiski ļaunprātīgi Jēzus tēla izkropļojumi, mēģinot izmantot viņa vārdu pilnīgi citādi, nekā tas attēlots evaņģēlijos. Tādējādi evaņģēliji arvien ir bijuši ne tikai avots, bet arī kritisks Jēzus tēlu mērs. Un tā kā tēli nekad nevar attēlot vairāk kā tikai vienu aspektu no tā Jēzus dziļuma un komplicētības, kas atrodams evaņģēliju Jēzu, tad kristieši arvien ir atgriezušies pie evaņģēlijiem, lai meklētu savu Jēzus tēlu tajā stāstu un izteikumu bagātībā, kas atrodami evaņģēlijos.

Visbeidzot, tie ir četri Jaunās Derības evaņģēliji, kas tieši vai netieši iedvesmojuši burtiski ikvienu Jēzus tēlu gan baznīcā, gan ārpus tās. Tādējādi šīs mūsu grāmatas stratēģijai ir savs pamats iet atpakaļ pie evaņģēlijiem un meklēt tajos savu vēsturiskā Jēzus attēlu. Bet šeit mēs sastopamies ar vēl vienu fenomenu: vēsturiskā Jēzus meklējumiem vairāk nekā divu pēdējo gadsimtu garumā akadēmiskajā pētniecībā. Daudzi pētnieki ir meklējuši vēsturisko Jēzu ne tikai evaņģēlijos, bet meklējot kādu citu dziļāku vēstures slāni aiz evaņģēlijiem un rekonstruējot īstā Jēzus tēlu no tā, ko viņi uzskata par vēsturiski uzticamāko evaņģēliju materiālu. Šim jautājumam mēs pievērsīsimies nākošajā nodāļā.
IP pierakstīta

Ctulhu

  • Atslēdzies Atslēdzies
  • Ieraksti: 41640
  • Ateists
Re: Vēstures Jēzus
« Atbilde #1 : Jūnijs 16, 2015 »

Nav sevišķi svarīgi, vai tāds reliģisks līderis, kādu apraksta JD un related avoti, tiešām ir dzīvojis vai nav.
IP pierakstīta

Ilārs

  • Atslēdzies Atslēdzies
  • Ieraksti: 7466
Re: Vēstures Jēzus
« Atbilde #2 : Jūnijs 17, 2015 »

Ctulhu,

Vari uz mirkli stādīties priekšā, kāda izskatītos pasaule, ja viņš nebūtu dzīvojis? Piemērus vari atrast Ziemelkorejā un varbūt Jaungvinejā.
IP pierakstīta

Ctulhu

  • Atslēdzies Atslēdzies
  • Ieraksti: 41640
  • Ateists
Re: Vēstures Jēzus
« Atbilde #3 : Jūnijs 17, 2015 »

Ilārs, nebūtu šis, atrastos kāds cits līdzīgs visticamāk, bet nu ja eiropa nebūtu iegāzusies tumsonībā, kuru veicināja arī šī tipa sekotāji, mēs varbūt jau dzīvotu pa visu saules sistēmu un tūkstošiem gadu.
IP pierakstīta

Ilārs

  • Atslēdzies Atslēdzies
  • Ieraksti: 7466
Re: Vēstures Jēzus
« Atbilde #4 : Jūnijs 17, 2015 »

Kā tad! Jau pa visu multiversu un 10K gadu.
IP pierakstīta

Ilārs

  • Atslēdzies Atslēdzies
  • Ieraksti: 7466
Re: Vēstures Jēzus
« Atbilde #5 : Jūnijs 17, 2015 »

2. nodaļa: Avoti

Stāsts par Jēzu šajā grāmatā būs balstīts pārliecībā, ka četri mūsu Jaunās Derības evaņģēliji ir būtībā uzticami avoti, lai diezgan daudz ko uzzinātu par Jēzu. Tas ir strīdīgs skatījums, ko apstrīd daudzi pētnieki. Šajā nodaļā es ieskicēšu savus apsvērumus, kādēļ es pieturos pie tā. Bet jau sākumā ir vērts pasacīt, ka kaut kādā mērā šī pudiņa pierādījums slēpjas tā ēšanā. Lasītāji var nebūt pietiekoši sagatavoti, lai paši izvērtētu detalizētos vēsturiskos argumentus, kas atrodami katrā Jēzus dzīves aprakstā, bet viņi var pasacīt, vai rezultāts ir saskanīgs un pārliecinošs ievērojamas vēsturiskas figūras portrets.

Viņi var arī augstu novērtēt atziņu, ka vēsture nekad nav tikai faktu kolekcija, bet interpretācijas mēģinājums. Paši agrākie un labākie avoti, kas dod iespēju mums iepazīt Jēzu, jau paši ir interpretācijas. Nav iespējams, ka tie tādi nebūtu. Pat tie cilvēki, kas pazina Jēzu un pirmie runāja par viņu ar citiem sniedza savas interpretācijas. Nav iespējams, ka viņi varētu runāt par Jēzu citādi. Bet tas nenozīmē, ka nav atšķirības starp labu un sliktu vēsturi vai, ka viena interpretācija ir tikpat laba, kā otra. Mēs visi labi zinām, ka pastāv atšķirība starp žurnāla rakstiem, kas balstīti uz rūpīgiem un piesardzīgiem pētījumiem un tādiem, kas bezrūpības vai aizspriedumu dēļ, vai cerot uz sensāciju, lielā mērā izkropļo faktus. Pirmajā gadījumā mēs zinām, ka reportieris stāsta, kā viņš redz šīs lietas, bet mēs ticam, ka viņš ir godīgs un inteliģenti, un ar labi apgūtām iemaņām sniedz atskaiti, kas atbilst faktiem.

Četri evaņģēliji un citi evaņģēliji   

Daudzi mūsdienu Rietumu pasaules ļaudis ir guvuši iespaidu, ka četri Jaunās Derības evaņģēliji ir drīzāk neuzticami avoti, kas neļauj vairāk uzzināt par Jēzu, un ka ir pieejami citi avoti, kas sniedz ļoti atšķirīgu un vairāk ticamu ainu. Dana Brovna pārsteidzošus panākumus guvusī grāmata Da Vinči kods popularizē šādu redzējumu, lai gan viņš pavisam noteikti nav šā skatījuma izgudrotājs. Daudzi cilvēki, kas varbūt nekad nav lasījuši nevienu no evaņģēlijiem, tagad domā, ka tā saucamie ‘Gnostiskie evaņģēliji’ satur īsto patiesību par Jēzu.

Gnostiskie evaņģēliji kļuva pazīstami pēc tam, kad tie tika atklāti Nag Hamadi Ēģiptē, 1945-1946. gadā. Noderīgs ievads abos literatūras avotos būtu salīdzināt un stādīt vienu iepretī otram Jaunās Derības Mateja, Marka, Lūkas un Jāņa evaņģēlijus no vienas puses un Gnostiskos evaņģēlijus, kas tiek piedēvēti Marijai, Toam, Jūdam un citiem, no otras puses. (Blakus šiem evaņģēlijiem, kas diezgan vaļīgi var tik saukti par gnostiskiem, bija vēl citi evaņģēliji, vairāk līdzīgi Jaunās Derības evaņģēlijiem, bet no tiem ir saglabājušies tikai atsevišķi fragmenti).

Vispirms, kāda veida grāmatas tās ir? Literārā žanra terminos četri Jaunās Derības un Gnostiskie evaņģēliji ir ļoti atšķirīga rakstura darbi. Visi četri evaņģēliji sniedz secīgu stāstījumu par vēsturisko personu Jēzu, sākot vai nu ar viņa publiskās kalpošanas sākumu, vai ar viņa dzimšanu un turpinot stāstījumu līdz viņa nāvei pie romiešu krusta, un beidzot ar stāstījumu vai nu par viņa tukšā kapa atklāšanu, vai viņa parādīšanos pēc nāves. Šāda kopēja stāsta formā ir apkopoti atsevišķi stāsti par Jēzus darbību (vai nu publiski vai mācekļu starpā). Tas ir tāda veida darbs, kuru tā agrīnie lasītāji vai klausītāji būtu identificējuši kā biogrāfiju – kādas slavenas personas dzīvi (lai gan senajām biogrāfijām visām nepiemita tās iezīmes, kuras mēs saistām ar moderno laiku biogrāfijām).

Gnostiskie evaņģēliji ir pilnīgi citādi. Tur atrodams maz stāstījuma, un netiek mēģināts atstāstīt Jēzus vēsturiskās dzīves stāstu. Daudzi sāk ar notikumiem pēc Jēzus augšāmcelšanās, un atspoguļo augšāmcelto Jēzu mācot savus mācekļus (dažus, vai vienu no tiem), garās runās vai dialogos. Mēs varētu tos saukt par ‘atklāsmes runām’. Lielākā daļa no šiem darbiem stāsta vai norāda uz agnostiķu pestīšanas mītu, saskaņā ar kuru šī materiālā pasaule tika kāda ļaunu nodomu vadīta pusdieva radīta, kurš sabojāja darbu. Jēzus bija pārdabisks sūtnis, kurš nāca no nezināma augsta Dieva, Tēva, kurš nāca apgaismot tos cilvēkus - gnostiķus, kas bija notverti šīs materiālās pasaules slazdos, bet kuru patiesā piederība bija pie Tēva, viņa pasaulē. Jēzus nes viņiem zināšanas par viņu patieso identitāti. Gnostiķu Kristus nebija patiess cilvēks, bet viņš bija tikai pieņēmis cilvēka izskatu, lai parādītos šajā pasaulē. Viņš, piemēram, nemira. Tādējādi agnostiķus interesēja vārdiska atklāsme, nevis cilvēku vēsture. Kamēr četri Jaunās Derības evaņģēliji sniedz bagātīgi detalizētu reālās cilvēku aprakstu noteiktā laikā un vietā, Gnostiskie evaņģēliji sniedz abstraktu Jēzus tēlu gandrīz pilnīgi mistiskā pasaulē.

Otrkārt, Gnostiskie evaņģēliji tomēr pieņem, ka Jēzus dzīves stāsts un izteikumi, kas attiecas uz laiku pirms viņa augšāmcelšanās, bija labi zināmi. Viņu attieksme pret labi zināmo Jēzus mācību bija, ka tā esot bijusi zemāka mācība, domāta plašākai publikai vai ka tās īstā, ezotēriskā nozīme tajā laikā vēl nav bijusi zināma, bet vēlāk 2. gs. tikusi atklāta agnostiķu mācītājiem. Lai rastu piemērotu vietu labi zināmajā Jēzus stāstā šai papildus, slepenajai mācībai, gnsotiķi izmantoja faktu, ka saskaņā ar šo stāstu Jēzus patiesi mācīja savus mācekļus pēc augšāmcelšanās. Jaunās Derības evaņģēliji tomēr sniedz pavisam maz informācijas par Jēzus tajā laikā sacīto. Tā bija acīmredzama iespēja vēlākajiem rakstītājiem, kas vēlējās Jēzum piedēvēt vairāk mācības, īpaši, ja tā tika raksturota kā īpaša, ezotēriska mācība, kas domāta tikai priekš mācekļiem. Gonstiskie evaņģēliji tādējādi tika radīti, lai papildinātu, pievienotu. Tie ir vēlīnāki par četriem Jaunās Derības evaņģēlijiem ne tikai hronoloģiski, bet arī loģiski.

Treškārt, vēl viena satriecoša atšķirība starp divu veidu evaņģēlijiem ir tā, ka četri evaņģēliji cieši saista Jēzus stāstu ar Israēla stāstu ebreju Bībelē. Dievs, kur Jēzus sauc par Tēvu, ir Israēla Dievs, un Jēzus sevi noteikti identificē ar Israēla tautu. Četri evaņģēliji apraksta viņu kā Israēla Mesiju, kurš ir arī Mesija priekš pagāniem. Gnostiskie evaņģēliji asi nošķir Jēzus no Israēla stāsta, labi zināma iemesla dēļ. Viņiem, Vecās Derības Dievs ir zemākais materiālās pasaules radītājs, no kura varas agnostiķim jātiek atbrīvotam, tiekot apgaismotam ar tām zināšanām, kuras Jēzus nes no augstākā Dieva, tāda Dieva, kurš nav pazīstams ebreju Bībelē. Sekojoši, Jēzus  izcelsme no jūdu tautas, kas ir būtiska viņa četros evaņģēlijos sastopamajam portretam, pazūd no Gnostiķu evaņģēlijiem.

Visbeidzot, būtiskās šo atšķirību radītās sekas ir tādas, ka Gnostiskie evaņģēliji praktiski nemēģina attēlot Jēzu reālā vēsturiskā kontekstā (daži viņu mēģinājumi to darīt, ir skaidri atvasinājumi un dažreiz kļūdaini), kamēr četri evaņģēliji turpretī savu stāstījumu par Jēzu ietērpj vēsturiskā kontekstā, kas var tikt pārbaudīts. Šo evaņģēliju Jēzus pieder pie 1. gs. Palestīnas jūdu pasaules ar tās reliģiskajām tradīcijām un likumiem, tās frakcijām un uzskatiem, tās reliģiskajiem un politiskajiem vadītājiem, tās nelabprātīgo pakļaušanos Romas varai, pat tās zemkopības metodēm. Četri evaņģēliji atspoguļo Jēzu, kurš ir vēsturiski pilnīgi ticams sava laika un vietas ietvaros. Tiem ir visas labas vēstures pazīmes. Par Gnostiskajiem evaņģēlijiem to sacīt nevar.

Ir tikai viens šāds evaņģēlijs, kas atrasts Nag Hamadi, Toma evaņģēlijs, kas var tikt uzskatīts par nopietnāku mēģinājumu parādīt Jēzu arī kā vēsturisku personu, un daži pētnieki uztver to nopietni. Lai gan tam ir nedaudz vairāk vēsturiskā konteksta kā citiem, tas sastāv no Jēzu izteikumu kolekcijas, no kuriem daudzi atgādina četros evaņģēlijos sastopamos. Pēc manām domām, to vislabāk ir raksturot kā to Jēzus izteikumu kolekciju, kurus var skaidrot gnostiskā veidā. Tas var sniegt dažus no šiem izteikumiem neatkarīgi no četriem evaņģēlijiem, bet tā vērtība ir visai neskaidra.         
IP pierakstīta

Ctulhu

  • Atslēdzies Atslēdzies
  • Ieraksti: 41640
  • Ateists
Re: Vēstures Jēzus
« Atbilde #6 : Jūnijs 17, 2015 »

Ilār,

Jau pirmais teikums

``Stāsts par Jēzu šajā grāmatā būs balstīts pārliecībā, ka četri mūsu Jaunās Derības evaņģēliji ir būtībā uzticami avoti``

visu tālāko nosvītro.

Tipa pasakam, ka mūsu avoti ir nemērā kruti un tad no tā dancojam.

Nē nu var jau tā izklaidēties.....
IP pierakstīta

Ilārs

  • Atslēdzies Atslēdzies
  • Ieraksti: 7466
Re: Vēstures Jēzus
« Atbilde #7 : Jūnijs 17, 2015 »

Izskatās, ka Tu galīgi neesi pazīstams ar akadēmisku vēstures pētniecību. Autors ievadā vienkārši sākotnēji informē par saviem avotiem, pēc tam tālāk savu izpratni par tiem izskaidro un pamato. Tas, ko viņš pagaidām saka, ir ka evaņģēliji ir vēsturiski avoti, kas ir vēsturiski pārbaudāmi. Tas būtu apmēram tas pats, ja tu sava pētniecības darba ievadā sacītu, ka Tev nav būtisku filozofisku šaubu par ķīmisko elementu realitāti.
IP pierakstīta

Ctulhu

  • Atslēdzies Atslēdzies
  • Ieraksti: 41640
  • Ateists
Re: Vēstures Jēzus
« Atbilde #8 : Jūnijs 17, 2015 »

Ilār, nu tātad ja viņš  pieņem, ka evaņģēlijos rakstītās pārdabiskās lietas kā dievs, augšamcelšanās, JK izveiktie brīnumi utt ir bijusi realitāte, tad viņš failo un viņa secinājumi ir nederīgi.

Savukārt par to, ka varētu būt dzīvojis tāds cilvēks, kurš ir šo mītu galvenā varoņa prototips, jau nav nekāda strīda. Nu varētu būt, jā, un tad?
IP pierakstīta

Ilārs

  • Atslēdzies Atslēdzies
  • Ieraksti: 7466
Re: Vēstures Jēzus
« Atbilde #9 : Jūnijs 17, 2015 »

Viņš neko nepieņem, vien vēsturiskā skatījumā ataino evaņģēliju saturu kā aculiecinieku liecības. 

Tas kurš kaut ko pieņem, esi Tu - kā absolūtus nosacījumus izvirzot savus naturālistiski ateistiskos uzskatus. Šāda attieksme pret vēsturi ir aizspriedumaina. Vēsture pēta avotus, nevis modificē tos saskaņā ar saviem aizspriedumiem un fanātisko pārliecību. 
IP pierakstīta

Marutks

  • Atslēdzies Atslēdzies
  • Ieraksti: 333
  • The Singularity Is Near
Re: Vēstures Jēzus
« Atbilde #10 : Jūnijs 17, 2015 »

Vēsturnieks Richard Carrier šo tēmu pētīja 6 gadus un nonāca pie secinājuma, ka jēzus nav vēsturiska persona.

https://www.youtube.com/watch?v=WUYRoYl7i6U

https://books.google.co.uk/books/about/On_the_Historicity_of_Jesus.html?id=UJX5oAEACAAJ&source=kp_cover&hl=en
IP pierakstīta

Marutks

  • Atslēdzies Atslēdzies
  • Ieraksti: 333
  • The Singularity Is Near
Re: Vēstures Jēzus
« Atbilde #11 : Jūnijs 17, 2015 »

Viņš neko nepieņem, vien vēsturiskā skatījumā ataino evaņģēliju saturu kā aculiecinieku liecības. 

domā, ka tos sarakstīja jēzus laikabiedri  vai  "mācekļi"   ?
Aramiešu valodā runājoši zvejnieki ( visticamāk analfabēti )   nerakstītu literālā grieķu valodā.
IP pierakstīta

Ilārs

  • Atslēdzies Atslēdzies
  • Ieraksti: 7466
Re: Vēstures Jēzus
« Atbilde #12 : Jūnijs 18, 2015 »

Par Carrier skat. http://www.strangenotions.com/jesus-did-exist/

Vai evaņģēliji ir labi vēstures avoti?

Galvenais jautājums, Jaunās Derības evaņģēliju vēsturiskās vērtības noteikšanai, ir: kā šīs tradīcijas par Jēzu, stāsti un izteikumi sasniedza evaņģēliju autorus? Jēzus iespējams mira 30. gadā pēc Kristus (lai gan daži pētnieki uzskata, ka tas noticis 27. vai 33. gadā pēc Kristus, un iespējams agrākais no evaņģēlijiem, Marka evaņģēlijs parasti tiek datēts 65.-75. gadu pēc Kristus. Mateja un Lūkas evaņģēliji tiek datēti ar vismaz nedaudz vēlāku laiku 1. gs., bet Jāņa evaņģēlijs, gandrīz noteikti pēdējais no četriem evaņģēlijiem, visticamāk ir ticis sarakstīts (vai vismaz pabeigts) pirmā gadsimta pēdējā desmitgadē. Lielākais pētnieku vairākums uzskata, ka Matejs un Lūka lietoja Marka evaņģēliju kā galveno avotu pašu darbam, lai gan viņi plaši izmantoja arī citus avotus.

Tādējādi tikai dažas desmitgades šķir Jēzus darbības laikā notikušo no evaņģēliju tapšanas laika. Kas notika ar Jēzus tradīciju laikā, kas šķir evaņģēliju tapšanu no viņa dzīves? Gadsimta garumā evaņģēliju pētniecībā dominēja noteikta atbilde uz šo jautājumu, kuru 20. gs. sākumā sniedza daži ievērojami pētnieki, kas tiek saukti par formas kritiķiem. Pēc manām domām formas kritiķi novirzīja valdošo evaņģēliju pētniecību uz maldīga ceļa, bet tikai pavisam nesen lielāks skaits pētnieku ir sākuši nopietni labot formas kritiķu kļūdas.   

Absolūti noteicoša formas kritiķu pieejai bija viņu pārliecība, ka evaņģēliji ir tautas literatūra, kas smelta mutvārdu tradīcijā. Formas kritiķi evaņģēlijus salīdzināja ar sava laika folkloristu studēto materiālu. Viņi domāja, ka mutvārdu tradīcija ir tikusi tautas veidota un tālāk nodota, nevis atsevišķu personu sarakstīta. Kopienas, kuras augstu vērtēja šādu folkloru, nebija ieinteresētas vēsturē vispār. Pēc šīs analoģijas Jēzus tradīcijas bija anonīmas kopienas tradīcijas, kas tapušas agrīno kristiešu kopienās, un nekādā veidā nebija saistītas ar atsevišķiem cilvēkiem, tādiem kā tiem, kas bija bijuši Jēzus dzīves aculiecinieki, bet tikai ar vietējo kristiešu kopienu. Tradīciju tālāk nodeva cilvēki, kam nerūpēja pagātnes notikumi, bet vienīgi pašreizējie kopienas mērķi, un tādēļ tā varēja tikt brīvi modificēta vai pat radīta no jauna saskaņā ar kopienas tā brīža vajadzībām.

Šāds skatījums uz veidu, kā Jēzus tradīcijas sasniedza evaņģēliju autorus padarīja sarežģītu evaņģēliju lietošanu kā vēsturiskos avotus, lai uzzinātu kaut ko par ‘īsto’ vēsturisko Jēzu. Lai gan daži pētnieki ir apgalvojuši, ka mutiskas tradīcijas tālāknodošanas ceļā to saturs tika rūpīgi saglabāts, citi ir uzskatījuši, ka lielākajai evaņģēliju satura daļai ir jātiek saistītai ar agrīno baznīcu, nevis ar Jēzu. Katrā gadījumā pavisam noteikti nevarēja uzskatīt par drošu, ka evaņģēliju Jēzus – vai četru evaņģēliju Jesuses – patiesi atbilst tā saucamajam vēsturiskajam Jēzum, tam Jēzum, kurš patiesi dzīvoja 1. gs. jūdu Palestīnā. Šā vēsturiskā Jēzus rekonstrukcija kļuva grūts uzdevums, kas prasīja atsevišķi pārbaudīt katra evaņģēliju stāsta un izteikuma autentiskumu. Pētnieki ir izstrādājuši un izdiskutējuši vairākus kritērijus, kam vajadzētu ļaut atšķirt autentisko no neautentiskā evaņģēliju materiālā. Rezultāti ir likuši vilties, jo pētnieki, kas nodarbojās ar šo pasākumu nāca klajā nevis ar vienu, bet daudziem atšķirīgiem ‘vēsturiskajiem Jesuses’. Kāda grāmata par vēsturisko Jēzu nesen sniedza dažu šādu viedokļu uzskaitījumu:
… eshatoloģisks pravietis, svētais vīrs no Galilejas, okults mags, radoši domājošs rabīns, psihoterapeits, kas savus klausītājus prot novest transā, jūdu gudrais, politisks revolucionārs, esēnu konspirators, klejojošs eksorcists, vēsturiskots mīts, atbrīvošanas teoloģijas celmlauzis, zemnieku amatnieks, bauslību turošs farizejs, kiniķiem līdzīgs filozofs, bikls eshatoloģijas sludinātājs, sociālekonomisks reformators, paradoksāls pretendents uz Mesijas lomu, un … tāds, kurš sevi redzēja kā… pašu Dieva Jahves iemiesojumu. (James K. Beilby and Paul Rhodes Eddy (eds.) The Historical Jesus: Five Views (London: SPCK, 2010), p. 53.

Pēc vispārīga atzinuma daži no šiem Jēzus raksturojumiem ir vairāk ticami, nekā citi, un tie visi nav savstarpēji viens otru izslēdzoši, bet pats fakts, ka šādi atšķirīgi rezultāti sasniegti ar formas kritikas metodi meklējot ‘vēsturisko Jēzu’, neveicina uzticību šīm vēstures pētniecības metodēm. 
Galvenā problēma ir tā, ka katra stāsta un katra izteikuma autentiskums ir atsevišķi jāizvērtē, bet vairumā gadījumu mums vienkārši trūkst līdzekļu, lai to atbilstoši paveiktu. Katrs pētnieks rada savu autentiskā materiāla atlasi un uz tā pamata veido vēsturisko Jēzu. Šādas atlases rezultātā iegūtais materiāls bieži izskatās gauži patvaļīgs vai arī ieslēgts apburtajā lokā, kurā tas, kāda veida Jēzus personu pētnieks cer ieraudzīt, tad arī nosaka viņa autentiskā materiāla atlasi. Rezultāts bieži ir ‘plāns’ Jēzus attēlojums, iepretī bagātīgi kompleksajam Jēzus tēlam, kuru sniedz paši evaņģēliji.

Vai ir kāds veids, kā izkļūt no šī strupceļa? Par laimi dažas no galvenajām formas kritiķu idejām ir tikušas pamatīgi kritizētas tagadējo pētnieku vidū, un mums vairs nav tās jāuzskata par atbilstošām. Piemēram, viņi lietoja mutiskās tradīcijas modeli, kas bija balstīts uz tādiem precedentiem, kā Eiropas tautu pasaku tālāknodošana (daudzu gadsimtu garumā un anonīmi). Tagad mēs daudz labāk pazīstam mutvārdu tradīciju, kas nāk no daudzām pasaules sabiedrībām, un tas, ko formas kritiķi uzskatīja par patiesu, var nepavisam tāds nebūt.  Mutvārdu tradīcijai ir daudzas dažādas formas un to ir grūti vispārināt. Vēl vairāk, tā kā evaņģēliji tika sarakstīti to cilvēku dzīves laikā, kas bija šo notikumu aculiecinieki, tad tos būtu pareizāk raksturot kā mutvārdu vēsturi. Tas saista evaņģēlijus ar to veidu, kā darbojās labi senās pasaules vēsturnieki. Viņi intervēja aculieciniekus un inkorporēja aculiecinieku liecību savā darbā.

Pēc manām domām, atslēga dzīvotspējīgai alternatīvai formas kriticismam ir meklējama aculieciniekos. Visu pētnieki piekrīt, ka evaņģēliju tradīcijas sākotnēji ir formulējuši Jēzus mācekļi un citi, kas bija sastapuši Jēzu, bija notikumu aculiecinieki un paturēja prātā Jēzus sacīto. Bet formas kritikas gadījumā aculiecinieki tūdaļ pazūd no bildes un anonīmas agrīnās baznīcas kopienas pārņem mutvārdu tradīciju savā ziņā, patvaļīgi attīstot to vairāk vai mazāk saskaņā ar kopienas vajadzībām. Šāda aina ir visnotaļ grūti ticama, jo aculiecinieki pavisam noteikti vēl diezgan ilgi bija dzīvi pēc tradīcijas tapšanas, un daudzi no viņiem bija ļoti labi pazīstami agrīnajā kristiešu kustībā. Viņi vajadzēja palikt Jēzus tradīcijas autoritatīviem avotiem un sargiem. Šāda loma parasta mutvārdu sabiedrībās, un viņi bija tie cilvēki, no kuriem evaņģēliju autori visticamāk saņēma savu materiālu.

Nav nepieciešams pieņemt, ka tradīcijas, pirms tās sasniedza evaņģēliju autorus, izgāja caur neskaitāmām rokām. Evaņģēliju autori pavisam vienkārši varēja saņemt daudzas tradīcijas no pašiem aculieciniekiem vai arī tikai ar viena, rakstveida vai mutvārdu starpnieka palīdzību. Patiesībā, tas ir tas, ko Lūkas Evaņģēlijs saka, apgalvojot, ka pieraksta notikumus tieši tā, „kā tās mums atstāstījuši pirmie aculiecinieki”. Aptuvenais evaņģēliju tapšanas laiks (kopā ar iespēju, ka autori būs vākuši tradīcijas jau labi sen pirms tie pabeidza savu evaņģēliju rakstīšanu) padara pilnīgi ticamu, ka evaņģēliju teksti, kādi tie ir mums, laika ziņā nav tālu no aculiecinieku ziņojumiem. Iespējamais evaņģēliju sarakstīšanas laiks arī vedina uz domām, ka tie tikuši sarakstīti tādēļ, ka aculiecinieki pamazām mira, un viņu autoritatīvo liecību vajadzēja saglabāt rakstveidā. Pēc manām domām, viens no evaņģēliju autoriem - Jānis, pats bija aculiecinieks un savu evaņģēliju pabeidza rakstīt savas dzīves beigās, kā mūža garuma ilgas pārdomas par atmiņām, kas saistās ar Jēzu.

Šāds modelis, kas redz evaņģēlijus, kā balstītus aculiecinieku avotos paver durvis svaigam skatījumam uz evaņģēlijiem, kas var izgaismot tos ceļus, kādos paši bieži identificē savus aculiecinieku avotus. Personas vārda minēšana, no kura konkrētais stāsts saņemts, ir viens no šādiem veidiem. Bet šis modelis ļauj mums arī nopietnāk attiekties pret baznīcas tradīciju par evaņģēliju izcelsmi un autoriem. Pirms formas kriticisma pētnieki šādas tradīcijas uztvēra nopietni, bet formas kritiķi viņus noraidīja, jo tie neatbilda formas kritiķu izpratnei par evaņģēliju tapšanu. Pati agrīnākā šāda liecība ir pieejama Hierapoles bīskapa Papias darbu fragmentos (žēl, bet tas ir viss, kas mums tagad ir), kas tapuši 2. gs. sākumā. Papias raksta, ka Marks ir bijis Pētera tulks (kurš domājams tulkoja Pētera aramiešu valodu uz grieķu vai latīņu valodu, un savu evaņģēliju bastīja Pētera stāstījumā par Jēzus darbību un mācību. Esmu pierādījis, ka šo apgalvojumu apstiprina pats Marka evaņģēlijs, ja uzmanīgi aplūkojam Pētera vietu un lomu evaņģēlijā. Ja Marka evaņģēlijs bija cieši saistīts ar Pēteri, tas paskaidro, kādēļ to tik augstu vērtēja Matejs un Lūka, lielāko daļu no tā satura ievietojot savos evaņģēlijos.
(Turpmāk vēl)
IP pierakstīta

Ctulhu

  • Atslēdzies Atslēdzies
  • Ieraksti: 41640
  • Ateists
Re: Vēstures Jēzus
« Atbilde #13 : Jūnijs 18, 2015 »

Ilārs

``kā absolūtus nosacījumus izvirzot savus naturālistiski ateistiskos uzskatus. ``

Tie arī ir absolūti nosacījumi, tādā pašā mērā, kā absolūta ir matemātika un loģika :)
IP pierakstīta

cthugha

  • Atslēdzies Atslēdzies
  • Ieraksti: 4344
  • ateiste
Re: Vēstures Jēzus
« Atbilde #14 : Jūnijs 18, 2015 »

tas nav gan gluži viens un tas pats. pie naturālisma un ateisma ir nonākts novērojumu ceļā, matemātika un loģika tiek speciāli taisīta kā max konsistentas `valodas`.