Migla

Lūdzu pieslēdzies vai reģistrējieties.

Lietotājvārds, parole, sesijas ilgums
Paplašinātā meklēšana  

Jaunumi:

Autors Tēma: Ļaunuma cēlonis  (Lasīts 87276 reizes)

0 Iemītnieki un 1 Nereģistrētais lasa šo tēmu.

Ilārs

  • Atslēdzies Atslēdzies
  • Ieraksti: 7555
Re: Ļaunuma cēlonis
« Atbilde #120 : Decembris 04, 2013 »

Masik,

Tas ir palšāks jautājums, kas prasa atsevišķu sadaļu. Kad būs laiks, parunāsim arī par to.
IP pierakstīta

Ilārs

  • Atslēdzies Atslēdzies
  • Ieraksti: 7555
Re: Ļaunuma cēlonis
« Atbilde #121 : Decembris 04, 2013 »

Masik,

Es vienkārši gribēju sacīt, ka mums ir atbilde, taču nevis filozofiska vāvuļošana, bet reāla atbilde:

Mēs paši izvēlējāmies ciešanas

Vai Dievs ir ļauns? Ja tiešām ir viens Dievs, kurš šķietas esam “viss”, vai tad nav pašsaprotami, ka arī ļaunums nāk no Viņa? Tas būtu gan pašsaprotami, gan loģiski, taču tas nav tiesa! Ļaunums nav no Dieva: Viņš ir mīlestības Dievs, jā, mīlestība ir Dieva paša daba! Tas ir visdrošākais un svarīgākais, ko mēs vispār varam pateikt par Dievu – arī tad, kad Raksti sauc Viņu par nelaimes radītāju.  Tas, ka Dievs ir nelaimes radītājs, nenozīmē, ka Viņš sākotnēji radījis ļaunumu – to noskaidrosim reizi par visām reizēm! Arī jebkura saruna par Dievu taču kļūtu bezjēdzīga, ja naids pret Viņu, nāktu no Viņa paša. Tātad – no kurienes nāk ļaunums? Uz to mums ir pilnīgi skaidra atbilde: mēs par to nekā nezinām! Tā ir viena no mīklām, viena no “apslēptajām lietām”. Dievs radīja čūsku, radīja “varas un valdības pasaules telpā”. Bet to, kā čūska kļuva ļauna, mēs nezinām. Pie tā nu mums jāpaliek, lai arī kādu atbildi pieprasītu Epikūrs un mūsu pašu ziņkārība, un tuvāki paskaidrojumi netiek sniegti. Tas arī nav būtiski. Tas var šķist kaitinoši, taču dzīvē izrādās nesvarīgi. Izšķiroši ir tas, ka, nezinot, no kurienes radies ļaunums, mēs toties ļoti labi zinām, kā tas ienāca pasaulē: mēs paši to izvēlējāmies.

Tā vietā, lai paliktu pie Dieva un dzīvotu Viņa mīlestībā, mēs novērsāmies no Viņa un Dieva vietā izvēlējāmies Viņa pretinieku. Atraudami roku dzīvības un labuma devējam, mēs metāmies ļaunuma kunga apkampienos. Ko tad mēs gaidījām? Ka Sātans turēs savus solījumus? Ka viņš, mūsu lojalitātes aizkustināts, mūs lutinās un atalgos? Ka viņš ļaus mums ganīties zaļās ganībās un stiprināt savu dvēseli? Nē, taču! Ja ieceļam ļaunuma kungu par valdnieku, tad esam izvēlējušies ļaunumu par daļu no savas dzīves. Ja uzticīgi sekojam Dieva pretiniekam, tad viņš tikpat uzticīgi mocīs mūs visu mūžu līdz pat ellei. Patiesībā mums nevajadzētu brīnīties par pasauli vai mūsu dzīvi, kad esam uzgriezuši muguru tam vienīgajam, kurš vēl mums labu! Mēs paši izvēlējāmies ciešanas! Un izdarījām to tik pamatīgi, ka pat tiem, kas tagad ticībā atgriežas pie Dieva, joprojām tā vai citādi jāsadzīvo ar ciešanām. Dievs radīja pasauli, kur bija skaistuma pārpilnība, dzīvība un saskaņa. Pasaule vairs nav tāda, kādu Dievs to radīja. Tagad Sātans ir “šīs pasaules valdnieks”, “šīs pasaules dievs” (Jņ. 14:30; 2. Kor. 4:4).

Jā, bet es neko neizvēlējos! Es esmu nevainīgs! Pasaule tāda bija ilgi pirms manas dzimšanas. Tā varbūt ir Ādama un Ievas vaina, taču ne mana! Pirmkārt, var taču būt vienalga, kuri cilvēki ir vainīgi. Runa ir par to, ka tā ir cilvēku, nevis Dieva vaina, ka pasaule šodien ir tāda, kāda tā ir. Otrkārt, pie vainas tomēr būsim mēs visi – katrs personīgi esam apstiprinājuši atkrišanu no Dieva, katrs par sevi mēs esam gājuši Ādama un Ievas pēdās un esam bijuši līdzdalībnieki Sātana tirānijas nostiprināšanai bezdievīgā pasaulē. Kaut kā šajā skaidrojumā trūkst – varbūt cilvēki vairs nav tādi, kādus Dievs tos radīja? Tomēr tas izskaidrotu cilvēku ļaunumu, cilvēku radītās ciešanas, taču ne dabas katastrofas, slimības, sausumu un nelaimes – par tām taču mūs nevar vainot? Un tomēr – kaut netieši, bet var. Atkrizdami no Dieva, mēs aizrāvām līdzi visu radību.Ne tikai mēs paši nonācām nāves varā, arī radījumus un dabu Dievs pakļāva nāvei, jo mēs no Viņa novērsāmies. “Jo radība pakļauta iznīcībai nevis aiz savas patikas, bet aiz Tā gribas, kas viņu tai pakļāvis” (Rom. 8:20). Atkrišanas dienā Dievs grēka dēļ nolādēja pasauli, kurā mums jādzīvo (1. Moz. 3:17). Mēs brīvprātīgi izvēlējāmies nāvi, bet daba tika tai pakļauta bez izvēles! Tāpēc arī radījumi vairs nav tādi, kādus Dievs tos sākotnēji radīja – vilks vairs nevar ganīties kopā ar jēru, lauva nevar ēst zāli kā vērsis un mazs bērns nevar pastiept roku indīgas čūskas ligzdā, lai netiktu sakosts. Tāpēc mēs laiku beigās nevaram cerēt ieraudzīt uz šīs zemes atjaunotu mesiānisko miera valstību – tam vajadzīga jauna zeme, kur nāve mirusi uz mūžiem. Daba sekojusi līdzi cilvēkam ciešanās, kā suns seko savam saimniekam. Nāve, nevis dzīvība, valda dabā. Mēs sacēlāmies pret Radītāju, tāpēc radījumi var sacelties pret mums un mūs nogalināt. Jā, visas ciešanas pasaulē ir sekas mūsu atkrišanai no labā – tā šis neizskaidrojamais ļaunums ienāca pasaulē, un tagad ietekmē mūsu dzīvi. Pārkāpums veidoja likteni.

Te gan nepieciešams iestarpināt būtisku piezīmi: sakarība starp grēku un ciešanām, kā jau sacīts, ir netieša! Nav nekādas tiešas, individuālas saistības starp katra cilvēka grēkiem un viņa ciešanām, jo mēs esam grēcinieki, kas cieš visvairāk! No cilvēka likteņa nevar izdarīt secinājumus, cik daudz viņš Dieva priekšā grēkojis. Jēzus nebija grēkojis, bet cieta daudz vairāk nekā vairums cilvēku.

Kad vainotāji jautā kristietībai: “Kāpēc pasaulē ir sāpes un bēdas, ja Dievs ir mīlošs?” – tā kautri atbild: “Jūs paši to izvēlējāties, bērniņi.” Varbūt vajadzētu šajā mirklī apstāties un apsvērt, vai ir iemesls izbrīnam, ja pārdomājam, kā mēs izlietojam savu dzīvi. Senos laikos varēja pajautāt: “Vai cilvēks var ciest tik daudz, cik pelnījis?”– un atbilde bija skaidra, jo katrs zināja, kas ir mūsu grēks: kalpošana Sātanam, ļaunuma iecelšana ķēniņa kārtā. Mūsdienās atbilde būtu mazāk skaidra, jo grēkā krišana ir kļuvusi par mītu un ļaunums ir tikai nožēlojama nepilnība. Pat grēks mums ir kļuvis “tikai tāds grēciņš”. Tomēr jāsecina, ka arī šis paskaidrojums neder, stāvot pie vaļēja kapa vai sesto gadu sēžot ratiņkrēslā. Ir jāsaprot, ka ciešanas nav mums nepelnīti uzkritušas, kā mēs parasti domājam. Taču tas nesniedz īstu palīdzību un mierinājumu. Konkrēto un mīlestības pilno palīdzību, ko Dievs sniedz cietējam, mēs atrodam pašā Dievā – viņa ciešanās.



IP pierakstīta

EzītisMiglā

  • Atslēdzies Atslēdzies
  • Ieraksti: 13936
  • ezītis miglā
Re: Ļaunuma cēlonis
« Atbilde #122 : Decembris 04, 2013 »

Ilārs
Citāts
Mēs paši izvēlējāmies ciešanas
Austrumu reliģijas saka to pašu, tikai daudz jēdzīgāk to pamato, ne tikai ar
Citāts
no kurienes nāk ļaunums? Uz to mums ir pilnīgi skaidra atbilde: mēs par to nekā nezinām! Tā ir viena no mīklām, viena no “apslēptajām lietām”.
IP pierakstīta

a_masiks

  • Atslēdzies Atslēdzies
  • Ieraksti: 14581
  • nakriškānis
Re: Ļaunuma cēlonis
« Atbilde #123 : Decembris 04, 2013 »

Afigetj!

blāķis ar sentimentu par to, kapēc mēs izvēlamies minerālūdeni un nevis apelsīnu sulu, lai gan jautajums bija  - no kurienes radies tas minerālūdens?!
lai gan visu varēja ielikt DIVOS ĪSOS teikumos:

Citāts
Es vienkārši gribēju sacīt, ka mums ir atbilde, taču nevis filozofiska vāvuļošana, bet reāla atbilde:
...........................Uz to mums ir pilnīgi skaidra atbilde: mēs par to nekā nezinām!

Paldies. Vari sēsties! Atbilde pieņemta, atbilde - pareiza! Tb - tā atspoguļo jūsu sapratni......
IP pierakstīta
I'm fine, blya!
Ja ticīgs es būtu

Ilārs

  • Atslēdzies Atslēdzies
  • Ieraksti: 7555
Re: Ļaunuma cēlonis
« Atbilde #124 : Decembris 04, 2013 »

Ezi,

Parasti ļaunuma izcelšanos hinduisms saista ar zināšanu trūkumu, pieķeršanos reālajai pasaulei un cilvēka individuālismu.  Tādējādi arī grēks un vaina hinduistiem ir tikai ilūzija. Ir tiesa, ka austrumu reliģijas sniedz savu atbildi, bet tā ir spekulatīva atbilde (piemēram, karma, sansaras ritenis - spekulatīvs fatālisms). Ja kristietība būtu cilvēku radīta reliģija, tā arī sniegtu spekulatīvas atbildes, bet tā nespekulē par neizdibināmo, bet sniedz reālu risinājumu:

Dievs pats izvēlējās ciešanas: Mūsu Dievs ir raudošs Dievs

Kad cilvēki izvēlējās ļaunumu un ciešanas, Dievs atbildēja acumirklī. Tajā pašā dienā Dievs atbildēja uz mūsu sacelšanos, un Viņa atbilde bija divkārša. 1. Viņš atstūma mūs no sevis. Viņš kļuva mūsu ienaidnieks, kā
mēs bijām kļuvuši Viņa naidnieki. “Viņš uzvilcis Savu stopu kā ienaidnieks, pacēlis Savu labo roku kā pretinieks.. Tas Kungs ir kļuvis mums par ienaidnieku, Viņš iznīcinājis Israēlu, izpostījis visas viņa pilis, sagrāvis viņa cietokšņus un vairojis Jūdas meitas vaidus un nopūtas” (Raudu 2:4–5). “Bet tie bija nepaklausīgi un apkaitināja Viņa Svēto Garu, tādēļ Viņš kļuva tiem par ienaidnieku un karoja pret viņiem” (Jes. 63:10).
Šķiet neticami, ka pēc apsolījumiem, ko Dievs bija devis Israēla ļaudīm, Viņš vienkārši kļuva par Savas tautas ienaidnieku. Bet tāds bija grēkā krišanas bezcerības pilnais noslēgums – mēs tikām izraidīti Dieva nolādētajā zemē, ciešanās, ko paši bijām izvēlējušies, un visa pamatā esošajā naidā ar Dievu, kā Pāvils to apraksta Rom. 5 un 2. Kor. 5. Tāds ir rezultāts: cilvēki var būt naidā ar savu Radītāju. “Briesmīgi ir krist dzīvā Dieva rokā!” (Ebr. 10:31). “Es jums teikšu, no kā jums būs bīties: bīstieties no tā, kam ir vara nonāvēt un pēc tam iemest ellē. Tiešām Es saku: to bīstieties!” (Lk. 12:5). (Ievēro, ka Jēzus te nerunā par Sātanu, jo Sātanam nav varas mest ellē – viņš pats top iemests ellē!)

2. Vienlaikus Dievs pats izvēlējās ciest. Nedomājiet, ka Dievs Savus bērnus atstūma ļaunā priekā un atriebes kārē. Neticiet tiem neveiksmīgajiem attēlojumiem, kuros Ādams un Ieva raudādami pamet Ēdenes dārzu, bet Dievs un ķerubi uz viņiem lepni un salti nolūkojas! Mēs netikām radīti par rotaļlietām Dievam, kurš garlaikojas, un Dievs neatmet mūs, plecus paraustīdams: nu, salūza manas rotaļlietas… Nē, tie bija Viņa paša bērni (vienīgie radījumi, kas līdzinājās Viņam!), ko Viņam nācās sūtīt tumsā, aukstumā un nāvē, jo tumsa, aukstums un nāve jau bija mūsos. Kad Ādams un Ieva tika izraidīti, sākās cilvēku ciešanas. Tajā pašā acumirklī sākās arī Dieva ciešanas. Mīlestība nevar reaģēt citādi. Vai tas ir pārsteigums, kas liek Dievam saukt uz Ievu: “Ko tu esi izdarījusi!” Vai tās drīzāk nav sāpes? Tad sākās Dieva mūžīgās sāpes un ilgas – visu šo laiku Dievs vientulībā ilgojas pēc Saviem bērniem.

Savu bērnu pamests Viņš lūkojas no debesīm uz viņu darbiem – dzird Ābela asinis saucam uz Sevi, redz cilvēku pieaugošo niknumu un to, ka cauru dienu viņu sirdis ilgojas un alkst pēc ļauna. “..tad Dievam kļuva žēl, ka Viņš cilvēku zemes virsū bija radījis, un Viņš Savā sirdī ļoti noskuma” (1. Moz. 6:6). Dievs ir cietis par Savu bērnu grēkiem tik ļoti, ka mēs, cilvēki, nemaz nespējam to apjaust, jo mēs nespējam aptvert pilnīgu mīlestību. Mēs varam būt nejūtīgi pret citu postu un novērsties, nevis stāties blakus zem viņu nastām. Dieva mīlestība liek Viņam pašam nemitīgi būt nomodā, ievainotam, asiņojošam. Viņš ne uz sekundi nespēj aizmirst vai nedzirdēt Savu bērnu raudas. Viņš nespēj gulēt... Bieži mums liekas, ka mēs vienatnē sēžam ar saviem jautājumiem “kāpēc? .. kāpēc?” un Dievs zina visas atbildes, tikai nevēlas darīt mums tās zināmas. Bet arī Viņš sāpēs dažkārt taujā “kāpēc?”. “Kāpēc gan jūs gribat mirt, Israēla nams? Jo Es nebūt nepriecājos par tā nāvi, kam jāmirst, saka Dievs Tas Kungs, tādēļ atgriezieties, tad jūs dzīvosit” (Ec. 18:31–32). “Kādēļ tur nebija neviena, kad Es nācu? Kāpēc neviens neatbildēja, kad Es saucu? Vai tad Mana roka tiešām ir par īsu, ka tā nevarētu atsvabināt, un vai tad Man nav spēka diezgan, lai glābtu?” (Jes. 50:2). 21 Visuzinošais pazīst sāpīgu izbrīnu un vilšanos! Jā, kā pazemotā vilšanās izskan Dieva vaids caur pravieša vārdiem: “Ko Es esmu tev nodarījis, Mana tauta, un ar ko Es tevi būtu apkaitinājis? Atbildi jel Man to!” (Mihas 6:3). Mājdzīvnieki pazīst savu sili, pagāni – savus dievekļus, izslāpušie – savus avotus, bet Israēls – Dieva līgava, Dieva dēls, Dieva acuraugs – pievēršas iznīcībai un novēršas no lūdzoša, mīloša Tēva (Jer. 2:10–13, 32; Jes. 1:3; Hoz. 2; Ec. 16)! Ar līdzību par pazudušo dēlu Jēzus šo tēlu neizdzēšami ierakstījis mūsu sirdīs. Tikai daži cilvēki ir ļāvušies pestīšanai – un Dievs raudājis par katru, kurš to nav gribējis (Lk. 13:34; 19:41).
 
IP pierakstīta

anonymous

Re: Ļaunuma cēlonis
« Atbilde #125 : Decembris 04, 2013 »

`Dieva mīlestība liek Viņam pašam nemitīgi būt nomodā, ievainotam, asiņojošam.`

tad jau atlicis vien viņam, nabadziņam, iedot žēlsirdības injekciju, lai nemokās.
IP pierakstīta

Ilārs

  • Atslēdzies Atslēdzies
  • Ieraksti: 7555
Re: Ļaunuma cēlonis
« Atbilde #126 : Decembris 04, 2013 »

Necepies, Masik, pirms laika. Palasi padomā!
IP pierakstīta

a_masiks

  • Atslēdzies Atslēdzies
  • Ieraksti: 14581
  • nakriškānis
Re: Ļaunuma cēlonis
« Atbilde #127 : Decembris 04, 2013 »

Citāts
Ir tiesa, ka austrumu reliģijas sniedz savu atbildi, bet tā ir spekulatīva atbilde (piemēram, karma, sansaras ritenis - spekulatīvs fatālisms).

tur pretī teorija par iedzimto premanento grēku gan tāda (spekulatīvs fatālisms) nav!!!  ;D ;D ;D ;D ;D ;D ;D
IP pierakstīta
I'm fine, blya!
Ja ticīgs es būtu

a_masiks

  • Atslēdzies Atslēdzies
  • Ieraksti: 14581
  • nakriškānis
Re: Ļaunuma cēlonis
« Atbilde #128 : Decembris 04, 2013 »

Necepies, Masik, pirms laika. Palasi padomā!
Tas ir taisni tas, ko es nemitīgi arī daru. Bet nu iespārda tava spēja atbildēt Epikūram. IMHO viņam pacietība beigtos ātrāk, nekā man, ij viš tavas ciešanas izbeigtu sadragājot tev galvu ar smagu akmini.  ;D ;D ;D
IP pierakstīta
I'm fine, blya!
Ja ticīgs es būtu

Ilārs

  • Atslēdzies Atslēdzies
  • Ieraksti: 7555
Re: Ļaunuma cēlonis
« Atbilde #129 : Decembris 04, 2013 »

Anonīmais,

Bet tā ir only game in town. Ja mums nāktos sastapties tikai ar visvareno, bet nevis mīlošo un žēlsirdīgo Dievu, tās būtu elles šausmas.
IP pierakstīta

Ilārs

  • Atslēdzies Atslēdzies
  • Ieraksti: 7555
Re: Ļaunuma cēlonis
« Atbilde #130 : Decembris 04, 2013 »

Ko Tu Masik? Nedraudi. Es jau Tevi arī aicināju vasarā ciemos, man ir daži pāri boksa cimdu, varam padarboties pļaviņā. Nākošvasar laipni aicināts. Līdz tam pacieties.
IP pierakstīta

anonymous

Re: Ļaunuma cēlonis
« Atbilde #131 : Decembris 04, 2013 »

`Ja mums nāktos sastapties tikai ar visvareno, bet nevis mīlošo un žēlsirdīgo Dievu, tās būtu elles šausmas.`

ja dievs tiešām eksistētu, es uzskatu ka visas cilvēces pienākums būtu apvienoties gigantiskā `manhetenas projektā` ar mērķi šo neradījumu (jo nav taču radīts, hehe) likvidēt vai vismaz izslēgt no lietu aprites.

par laimi, nekāda dieva nav un cilvēcei ir reālas problēmas, ko risināt.
IP pierakstīta

EzītisMiglā

  • Atslēdzies Atslēdzies
  • Ieraksti: 13936
  • ezītis miglā
Re: Ļaunuma cēlonis
« Atbilde #132 : Decembris 04, 2013 »

Ilārs \
Citāts
karma, sansaras ritenis - spekulatīvs fatālisms
Ko nozīmē "spekulatīvs"?
Fatālisms? - nē, nav. Būtnei ir iespēja izrauties no tā riteņa ārā. Pat, khmm... pa kristietības ceļu ejot.
IP pierakstīta

Ilārs

  • Atslēdzies Atslēdzies
  • Ieraksti: 7555
Re: Ļaunuma cēlonis
« Atbilde #133 : Decembris 04, 2013 »

Spekulatīvs? Nu, piemēram, kaut kas tāds kā multiverss.
IP pierakstīta

Ilārs

  • Atslēdzies Atslēdzies
  • Ieraksti: 7555
Re: Ļaunuma cēlonis
« Atbilde #134 : Decembris 04, 2013 »

par laimi, nekāda dieva

Labs kalambūrs, lai gan arī laime ir dievība. Reiz dzirdēju tādu izteicienu: Pasarg' Dievs, lai es ticētu Dievam! Un tā dāma to atkārtoja kādas reizes 3 vai 4X.
IP pierakstīta