Migla

Lūdzu pieslēdzies vai reģistrējieties.

Lietotājvārds, parole, sesijas ilgums
Paplašinātā meklēšana  

Jaunumi:

Autors Tēma: Ļaunuma cēlonis  (Lasīts 87248 reizes)

0 Iemītnieki un 1 Nereģistrētais lasa šo tēmu.

Ilārs

  • Atslēdzies Atslēdzies
  • Ieraksti: 7555
Re: Ļaunuma cēlonis
« Atbilde #150 : Decembris 04, 2013 »

Anonīmais, es saprotu, ko Tu gribi sacīt, bet Tēvs mums ir nevis bargs dusmīgs soģis, bet Mūsu Tēvs, arī Tavs un mans Tēvs, arī Ctulhu un Masika Tēvs.

Mūsu Tēvs

Kas tad notika pie Jēzus krusta? Mēs kļuvām Dieva bērni. Tikpat īsti, kā mēs kristībā un ticībā uz Jēzu esam saņēmuši Dieva žēlastību, Golgatā mēs kļuvām Viņa mīļotie bērni. Kā mīlošs tēvs izturas pret saviem bērniem? Protams, viņš tos aizsargā. Viņš uzmana un gādā, lai tiem nenotiktu nekas ļauns. Un tā, pamatojoties Rakstos, ir viena no cēlākajām Dieva kā mīloša Tēva īpašībām. “Tā Kunga eņģelis apmetas ap tiem, kas Viņu bīstas, un tos izglābj” (Ps. 34:8).“Tu esi ap mani no visām pusēm, Tu turi Savu roku pār mani” (Ps. 139:5). Vai brīnišķīgais 18. psalma pants: “Tas Kungs ir mans akmenskalns, mana pils un mans glābējs, mans stiprais Dievs, mans patvērums, uz ko es paļaujos, mans vairogs un mans pestīšanas rags, un mans augstais palīgs” (Ps. 18:3). Tēvs, no kura ir kāda jēga, nestāvēs un gurdeni nenoskatīsies, kā nelietis sit viņa mazajam dēlam. Ko jūs domātu par tēvu, kurš mierīgi ļauj lielam sunim sakost viņa mazo meitiņu? Dievs ir mūsu Tēvs. Mēs esam Viņa pilnīgā aizsardzībā. Nekas ļauns mums nevar notikt. Fantastiski! Mūsu aizstāvis ir Tas, kuram pieder visa vara debesīs un virs zemes! Neviens mums nevar kaitēt.

Atcerieties: nekas ļauns mums nevar notikt! Dievs apjozis ap mūsu dzīvi sargājošu jostu. Viņš uzbūvējis mums mazu namiņu – mazu kaktiņu, kur valda drošība un dievišķas rūpes. Viņš iekārtojis mums vietu savā plaukstā. “Tiešām, es savu dvēseli apmierināju un klusināju kā no mātes
krūts atšķirtu bērnu, mana dvēsele ir manī kā atšķirts bērns” (Ps. 131:2).

Tā ir ļoti nozīmīga Evaņģēlija daļa, ko mums ir grūti uztvert pilnīgi nopietni. Taču mums ir pamats būt pārliecinātiem, ka katrs Viņa vārds ir nopietni domāts. Turklāt – kā gan Tēvs varētu rīkoties citādi? Turiet Viņu pie vārda, respektējiet kā patiesu Viņa apsolījumu pasargāt jūs no visa ļauna! Visa dievbērnības drošība, līdz kurai mēs tagad esam nonākuši, ir atkarīga no šī priekšstata:

Mani nevar sāpināt nekas cits, izņemot Dievu.

Nekas ļauns nevar mani aizsniegt, neviens nevar nodarīt man pāri. Patiesībā ir tikai viens, kurš var mani sāpināt un ievainot. Tikai Dievs. Neviens nevar tikt man klāt. Tikai vienam ir tiesības likt man raudāt – manam Tēvam. “Tas Kungs nokauj, un Viņš dara dzīvu, Viņš nogrūž lejā ellē un atkal uzved augšā” (1. Sam. 2:6). Dieva tēvišķā aizsardzība nenozīmē, ka mums nekad nebūs jācieš. Tā nozīmē, ka Viņš ir ieguvis ciešanas Savā ziņā un tagad suverēni lieto tās Saviem labajiem mērķiem! Viņš pasargās mūs no visām varām, kas lietotu ciešanas postam un pazudināšanai. Tagad Viņš pārņēmis slimības un sāpes Savā ziņā! Tagad nelaime ir Viņa radīta! “Tagad tu esi Kristus rokās. Un šajās rokās neplīst nekas, kam nav jāplīst.”

Viņš neatņem dzīvei ciešanas. Viņš tās pārvērš. Ciešanas vairs nav ierocis Sātana postīgajās un ļaunajās rokās, tagad tās ir darbarīks Dieva mīlošajās rokās. Jēzus krustā sistais ķermenis kļuva par mūsu vairogu pret visām iznīcinošajām varām – visas kaites, sāpes un pārējās ciešanas caururba Viņu, tika, ja tā var teikt, attīrītās Viņa asinīs, pirms tās sasniedza mūs. Tāpēc viss, kas notiek ar mums – vienalga, vai tas ir cilvēku nodarījums vai šķietami nejaušs notikums – jebkurā gadījumā tā ir Dieva griba! Es esmu pakļauts Dieva varai – mana Tēva varai. Es esmu Viņa rokās, kam pieder visa vara. Tas Kungs ir mūsu nelaimes radītājs.
Viss, kas ar mums notiek, notiek pēc Viņa prāta. Viss, kas ar mums
notiek, nāk no mūsu Tēva, kas ir debesīs.
IP pierakstīta

anonymous

Re: Ļaunuma cēlonis
« Atbilde #151 : Decembris 04, 2013 »

`Viņš uzbūvējis mums mazu namiņu – mazu kaktiņu, kur valda drošība un dievišķas rūpes.`

un tas namiņš un kaktiņš būtu kur, fantāzijas zemē? jo pēdējo reizi kad skatījos, cilvēki uz zemes mira šausmās un ciešanās katru fucking minūti, bez glābiņa, bez izejas un bez cerības.

`Tā ir ļoti nozīmīga Evaņģēlija daļa, ko mums ir grūti uztvert pilnīgi nopietni.`

protams, jo tā ir slima suņa murgi. es pat nezinu, kā var izstrādāt tādu atrautību no realitātes, tas ir kā... tas būtu kā domāt ka tas ka kaimiņš nositīs kulakā salabos tavus zobus un sakops tavu garāžu.

`Tēvs, no kura ir kāda jēga, nestāvēs un gurdeni nenoskatīsies, kā nelietis sit viņa mazajam dēlam.`

http://en.wikipedia.org/wiki/The_Holocaust ?

`Tas Kungs ir mūsu nelaimes radītājs.
Viss, kas ar mums notiek, notiek pēc Viņa prāta. Viss, kas ar mums
notiek, nāk no mūsu Tēva, kas ir debesīs.`

BINGO! te nu masikam arī viņa ilgi gaidītā atbilde. saskaņā ar bībeli, pasaulē ir ciešanas tāpēc, ka dievs ir maitasgabals.
IP pierakstīta

Ilārs

  • Atslēdzies Atslēdzies
  • Ieraksti: 7555
Re: Ļaunuma cēlonis
« Atbilde #152 : Decembris 04, 2013 »

Anonīmais, Tu runā saprotami un patiešām tā šķiet, bet Dievs tomēr visu, es uzsveru - visu dara mīlestībā!

To, kurš nepazīst Jēzu, šeit sacītais, kā Anonīmo, būs satracinājis un aizkaitinājis: tas nu gan bija nejauki! Kāds Dieva attēlojums! Iedomājieties vien – būt tāda Dieva rokās, kurš ievaino un sāpina, vai jums nav bail? Vai tāds Dievs nav nīstams?

Nē. Tieši pretēji. Taču, ja būtu iespējams tikt kāda cita, nevis Dieva ievainotiem, tad gan būtu jābaidās! Mēs zinām, ka Sātans negrib mums neko labu. Nekādu drošību negarantē arī neitrāls liktenis vai nejaušības ārpus Dieva kontroles – tad jau varētu notikt jebkas. Bet Dievu mēs pazīstam! Mēs pazīstam Viņu caur Jēzu, un mēs zinām, ka Viņš ir mīlestība. Mēs zinām, ka tas ir nozīmīgākais un drošākais no visa un nekas Dieva dabā, nekas Viņa domās nav ļauns vai mainīgs. Viņš nekad nav rīkojies bez mīlestības, ļauni, tirāniski vai paša labuma dēļ. Viņš visu dara mīlestībā! Tas, ka Dievs ir nelaimes radītājs, nenozīmē, ka Dievs ir ļauns. Nelaime, bez šaubām, briesmīgi sāpina, bet tā vairs nav ļauna. Vismaz ne tam, kurš dzīvo Kristū.

Ciešanas ir kļuvušas par žēlastību. Jo, kad Dievs ievaino, Viņš to dara mīlestībā – Viņam nav ļaunu nolūku! Ir viegli iedomāties, ka tas varētu likt nopūsties: jā, jā, ja Bībele tiešām dēvē Dievu par “nelaimes radītāju”, tad man nāksies vien pieņemt, ka Viņš nav tik labs un mīlošs, kā gribētos ticēt – mēs pārāk daudz runājam par Dieva mīlestību. Nē, Dieva vara pār nelaimi nozīmē, ka Dievs ir daudz labāks un mīlošāks, nekā cilvēks vispār spēj iedomāties! Tam, kurš nepazīst Jēzu, tas droši vien nozīmē vienu: ko tas dod, ka nelaime nāk no Dieva, ja tā joprojām sāpina? Nav taču nekādas atšķirības, vai es esmu slims, trūkumā vai bezdarbnieks pēc Sātana, likteņa vai Dieva gribas?

Tiešām nav starpības? Ja jau ciešanas neizbēgami ir piederīgas dzīvei (un tieši tā tas ir!), vai patiesi ir vienalga, vai tās ir ļaunas un postošas un nāk no tumsas kunga, vai arī tās ir derīgas un svētīgas un nāk no mīlestības Tēva?

Kā jau iepriekš minēju, vēlme aizbildināt Dievu, atņemot Viņam atbildību, ir visai izplatīta. Tā Dievs padarīts ne tikai nevarīgs un bezatbildīgs, bet arī nemīlošs. Vai esat dzirdējuši ko līdzīgu: “Dievs nav vainīgs pie ciešanām – tās nāk no ļaunā. No Dieva nāk tikai prieks, dziedināšana, harmonija un laime; visas bēdas, problēmas, visas grūtības nāk no Sātana.”
Tas mani biedē! Tas nozīmē, ka ikreiz, kad es, izmisuma un nelaimes dzīts, situ galvu pret sienu, mans pretinieks ir Sātans! Tātad es atkal esmu viens, viens tumšā istabā kopā ar nelabo? Tātad Sātans savā visvarenībā var dīrāt un postīt manu dzīvi, kā vien vēlas? Tātad ikreiz, kad saslimstu vai noskumstu vai tieku šķirts no saviem mīļajiem, tas ir velna lauznis, ar ko viņš vēlas salauzt mani un izpostīt manu mūžu?

Atsvabiniet mani no tik vāja Dieva, kas bezspēcīgā aklumā nodevis Sātanam varu pār ciešanām un mazgā rokas nevainībā un kūtrumā, kas labāk atdod mūs vardarbīgiem un nikniem suņiem, nekā pats smērē rokas! Daudz labāk es vēlos mīlošu un stipru Tēvu, kura ceļus es ne vienmēr vienlīdz labi izprotu. Lielākā daļa ļaužu, kā zināms, nevēlas uzlūkot Dievu kā aktīvu ciešanu līdzdalībnieku, kā tādu, kurš liek ciest. Bieži tiek lietots teiciens: Dievs ļaunu vērš par labu. Tie ir brīnišķīgi Bībeles vārdi – var pat sacīt, ka tie ir atbilde uz ciešanu mīklu. “Jūs gan bijāt iecerējuši man ļaunu darīt, bet Dievs to ir par labu vērsis, gribēdams, kā šodien redzams, daudz ļaužu saglabāt dzīvus” (1. Moz. 50:20).

Dievs nav radījis ļaunumu un tomēr pastāvīgi lieto ciešanas un bēdas, kas taču ir ļaunuma sekas. Tas, kā šo teicienu lieto, visbiežāk domāts galīgi ačgārni: it kā dzīvē visas ciešanas un bēdas radītu Sātans, visas likstas nāktu no viņa, viņš ārdās un plosās brīvs un netraucēts. Tikai pēc tam Dievs mēģina izdomāt, kam izdarītais ļaunums varētu būt noderīgs – velns nosaka tempu, un Dievs steidzas nopakaļ, cik ātri spēj. Atvainojiet, bet šāds domu gājiens man vienmēr radījis priekšstatu par Dievu kā apkopēju vai glābēju, kurš aizelsies jož pakaļ satrakotam lauvam un mēģina glābt, kas vēl glābjams. Tātad Sātans ir neatkarīgs un visvarens un dara, ko vēlas, bet Dievs ir Tas, kas mierina un lāpa brūces viņa upuriem!

Nē, Dievs ir daudz varenāks nekā izskatās. Viņš ir spēcīgs. Viņš ir mīlošs visā, ko dara. “Tas Kungs nokauj, un Viņš dara dzīvu, Viņš nogrūž lejā ellē un atkal uzved augšā. Tas Kungs dara nabagu un dara bagātu, Viņš pazemo, un Viņš paaugstina” (1. Sam. 2:6–7). Šķiet, ka Dievam ir divas rokas: viena ir maiga, laipna, uzmundrinoša, devīga un dzīvu daroša, otra – barga, stingra, spējīga sāpināt un satriekt. Reizēm mēs piedzīvojam vienas, reizēm – otras rokas klātbūtni. Taču svarīgi ir tas, ka abas rokas vada Dieva mīlestība! Vai mēs piedzīvojam labus laikus vai grūtības, tas nav nekas cits kā Dieva labvēlība un žēlastība. Tā Viņš ļaunu vērsis uz labu!

Nacionālās tautas baznīcas ir pilnas ar reliģiozām un nebeidzamām runām par “Dieva mīlestību”. Ar laiku gandrīz katru viltus mācību var aizbildināt ar maģisko formulu “Dievs ir labs, Dievs ir mīlošs”. Vai runa būtu par vaļīgu morāli, par visu cilvēku glābšanas mācību, par apustuļu ticības mācības un brīdinājumu šķirošanu vai Vecās Derības noniecināšanu – pilnīgi viss var tikt pamatots ar Dieva mīlestību. Nav brīnums, ka visas “mīlestības runas” mūsos rada vēlmi nepacietīgi novērsties, lai nskaidri apliecinātu, ka Dievs ir arī svēts un ienīst grēku, ka Raksti mums dod atziņu par Dieva dabu utt. Bet vienu gan mēs nekad nedrīkstam darīt! Mēs nekad nedrīkstam noklusēt Dieva mīlestību! Tas ir nozīmīgākais no visa, ko mēs par Dievu zinām, jo patiesībā jau tieši mīlestība ir gan Viņa svētuma, gan šķietamās bardzības noslēpums.

Tāpēc mums jācīnās par Dieva Vārda autoritāti, par Dieva tēla diženumu un veselīgu sludināšanas daudzveidību, bet mēs nedrīkstam vājināt Labo Vēsti par Viņa mīlestību. Jābūt iespējai par Dieva labestību runāt gan maigi, gan stingri, ja jau tāda tās daudzveidība ir aprakstīta Bībelē! Kāpēc Dieva bardzība un dusmas jāpamato ar to, ka Viņš ir sapīcis, bet Viņa labestība ar to, ka Viņš ir vājš? Kristietībā taču nav nekā varenāka par to, ka Jēzus mani mīl! Viņa asiņu dēļ Vissvētākais mani mīl tā, it kā es pats būtu Jēzus. Viņa mīlestībā mēs atrodam žēlsirdīgu Dievu, bērna tiesības un prieku Jēzū. Viņa mīlestībā rodam arī pamatu drošībai, kad nonākam
aci pret aci ar ciešanām. Dievs ir mīlošs visā, ko Viņš dara. Tas nozīmē arī to, ka, liekot ciest mums, Dievs arī pats cieš!

Saprotams, Viņš nesāpina Savus mīļos dēlus un meitas ļaunā priekā vai atriebības jūtu vadīts. Viņš nokauj, dara nabagu un pazemina, taču nekad nedara to rūgtumā, kā sodīdams par pārkāpumiem! Viņš gan brīdina un pārmāca, taču viss sods par mūsu pārkāpumiem tika uzlikts Kristum – Dievs nesoda divreiz! Dieva radītās nelaimes nekādā gadījumā nav naida vai atriebības izpausmes. Pat Vecajā Derībā, kur pravieši sludina tautai Dieva briesmīgo dusmu tiesu, Viņš skaidri apliecina ar tā paša pravieša muti, ka “..Mana sirds noskaņota citādi, Es esmu par daudz dedzīgs Savā žēlsirdībā” (Hoz. 8:11). Viņu pašu dēļ Dievs sāpina gan Sevi, gan Savu tautu! Pat tur, kur Raksti sauc ciešanas par Dieva sodu, tā vienmēr ir pamācoša un aicinoša mīlestība. “Sods” nav ļauna atdarīšana vai “pelnītā alga”, kā to uzskata māņticībā. Tieši otrādi – tas pats par sevi ir žēlastība.
“Jo, ko Tas Kungs mīl, to Viņš pārmāca un šauš katru bērnu, ko Viņš pieņem” (Ebr. 12:6). Tiesa un pārmācība ir, kā Luters tos nosauca, “Dievam svešie darbi” – Viņš tos dara, bet tie ir sveši Viņa mīlošajai būtībai. Viņš rīkojas, bet patiesībā tie ir pretēji viņa patiesajai būtībai: “.. jo ne no sirds Viņš moka un apbēdina cilvēka bērnus” (Raudu 3:33).

Dažkārt Viņš tiešām mūs moka un sāpina – vēl tiešāk to droši vien būs grūti nosaukt. Personīgi es to, ka Svētie Raksti “neaizstāv” Dievu, neko neizpušķo un nenogludina, izjūtu kā atvieglojumu. Bet Viņš nemoka mūs no sirds! Viņš to dara vajadzības spiests, jo mēs, ja tā var sacīt, paši esam izvēlējušies valodu, kurā Viņam ar mums runāt. Grēkā krišana “piespieda” Dievu attiecībās ar mums pieņemt citus noteikumus, nekā Viņš pats būtu vēlējies.

Savukārt Dieva mīlestība nozīmē ne tikai to, ka ciešanas ir “Dieva svešie darbi”, tā nozīmē arī, ka svešie darbi kalpos “īstajam darbam”. Tas atkal ir Lutera apzīmējums pestīšanai, cildenumam un labsirdībai. Šos apzīmējumus, visticamāk, Luters atradis Jes. 28:21 latīņu tulkojumā: “Viņš iedegsies un trīcēs dusmās.., lai izpildītu Savu nodomu, Savu neparasto [svešo] nodomu, lai padarītu Savu darbu, Savu savādo [īsto] darbu.” Dievs izmanto ciešanas kā darbarīku labu mērķu sasniegšanai. Dieva īstais darbs būs arī galīgais: pārmācība un ciešanas nav nekāds galamērķis, it kā Dievam patiktu mūs pamocīt. Visam, ko Dievs dara – pat tam, kas izraisa sašutumu un nepatiku – vienā vai otrā veidā mērķis ir pestīšana! “Viņa dusmas pastāv tikai īsu mirkli, bet Viņa labais prāts visu mūžu. Vakaram kā viešņas nāk līdzi asaras, bet jaunais rīts ir atkal pilns gaviļu” (Ps. 30:6). ““Tikai mazu brīdi Es tevi atstāju, bet ar sirsnīgu apžēlošanos par tevi Es tevi pieņemšu atkal atpakaļ; dusmu uzplūdumā Es tev mazu brīdi apslēpu Savu vaigu, bet ar mūžīgu žēlastību Es par tevi atkal apžēlošos,” saka Tas Kungs, tavs Pestītājs” (Jes. 54:7–8).

Dusmas un raudāšana ir pārejošas. Visam, ko Dievs dara, nolūks ir žēlastība, prieka dziesma, apžēlošana, mīlestība un atsvabināšana. Kaut arī reizēm Viņam nākas ķerties pie soģa zobena vai vīnkopja naža, lai dabūtu mūs pie mērķa, tas tiek darīts vienīgi asinīm maksātas, līdzcietīgas mīlestības dēļ. Patiesībā tas ir vienīgais, kas piešķir jēgu kristietības uzskatam par Dievu kā gādīgu Tēvu! Ja to saprot tā, ka Dieva gādība un labestība pasargās mūs no ciešanām, tad izrādīsies, ka Viņš nav turējis Savus solījumus! Vai kādreiz esi juties aizkaitināts vai pat sadusmots par dziesmām un psalmiem, kas slavē Dieva aizsardzību un gādību? Godīgi jāatzīst, ka Dievs nepasargā mūs no visām ciešanām. Ja Dieva gādība nozīmē, ka bērniem vairs nebūs jācieš, tad tā nav taisnība! Pat tas, ka man kā Dieva bērnam dzīvē būs mazāk sāpju un šķēršļu, nav taisnība! Kamēr mēs, tā uzskatīdami, gribam spēlēt paradīzi un dziedāt šīs labās dziesmas vientiesīgā naivumā, Dieva gādība tiek padarīta nievājama, sliktāka par klajiem meliem. Tas pats attiecas uz visiem Bībeles apsolījumiem par Dieva gādīgo aizsardzību – arī tos reizēm ir aizkaitinoši lasīt. “..un piesauc Mani bēdu laikā, tad Es izglābšu tevi, un tev būs Mani godāt!” (Ps. 50:15). “Visu savu zūdīšanos metiet uz Viņu, jo Viņš gādā par jums”(1. Pēt. 5:7). Un tā tālāk, un tā tālāk, un tā joprojām..

Tāpēc jau lielākā daļa cilvēku ikdienas dzīvē rēķinās, ka kristīgie apsolījumi visbiežāk ir tukši saukļi. Teorētiski Dievs gādā par mūsu dzīvi, praktiski Viņš mūs uzrauga tikpat maz kā jebkurš cits! Tā ar laiku var kļūt galīgi nervozs, mēģinot katrā jaukā un labā lietā saskatīt Dieva pirkstu, un apzināti noliegt Viņa šķietamo nodevību visā briesmīgajā, kas ar mums notiek. Mūs appludina grāmatu un laikrakstu kaudzes, kas iesūkušas sevī draudzes dzīvi: tur ir atbildētas lūgšanas, brīnumi un dziedināšanas, kas kā apstiprinošs zelta lietus nolīst pār tiem, kam noticis līdzīgi, turpretī vīlušies un izmisušie netiek pieminēti!

Kad lūdzam Dievam aizsardzību, piemēram, pirms ceļojuma un tas izdodas labi, mēs to saucam par uzklausītām un atbildētām lūgšanām, īpaši gadījumos, kad esam piedzīvojuši nepārprotamu vadību un pasargājumu. Bet kā mums to dēvēt gadījumos, kad nav gājis labi? Ja kāds no mūsu paziņām nokļūst teroristu uzbrukuma vietā Izraēlā un tiek savainots, bet cits noslīkst, un, bez šaubām, arī viņi ir lūguši Dievam aizsardzību? Ignorēsim to un izstumsim no apziņas vai arī uztversim Dievu un mūsu pašu lūgšanas nopietni un secināsim, ka tāda bijusi Dieva griba? Vai arī mēs uzskatām viens otru par muļķiem...

Daudzi domā tā: cilvēkam, kurš cieš, noteikti ir neizturami dzirdēt, ka Dievs ir viņa nelaimes radītājs. Droši vien. Ir brīži, kad katra Dieva pieminēšana šķiet slogs. Tomēr daudz ļaunāk tādā situācijā būtu dzirdēt mācītāju medussaldā balsī runājam: “Cik labs un mīļš ir tas mūsu Dievs!”, kad situācija mums nepārprotami apliecina pretējo. Šādā brīdī  nepiemēroti salda pļāpāšana, runas mākslas miglas vāli panāk tikai Dieva izstumšanu no ļaužu gaitām. Viņam nav nekādas daļas gar manām grūtībām... Bet Rakstu stingrā valoda pieved Dievu tuvu – vismaz tik tuvu, lai mēs varētu ar Viņu cīnīties! Godīga norēķināšanās ar Dievu ir daudz dievbijīgāka nekā reliģioza nepatīkamo pārdzīvojumu izstumšana no apziņas. Nē, ir tikai viens veids, kā uztvert Dieva rūpes nopietni un ļaut tām būt konkrētām un neizmērojamām, kā Raksti to apstiprina: Dievs neatceļ pašas ciešanas, bet tikai ciešanu lāstu, Viņš mūs aizsargā no ciešanu postošā ļaunuma un pat lieto tās konstruktīvā mīlestībā.  Ir jāsaprot: tikai pats būdams nelaimes radītājs, Dievs tiešā nozīmē var būt mūsu gādīgais un stiprais Tēvs. Jebkura cita skaidrojuma ietvaros Dievs nav turējis Savus solījumus.
IP pierakstīta

anonymous

Re: Ļaunuma cēlonis
« Atbilde #153 : Decembris 04, 2013 »

`Ja jau ciešanas neizbēgami ir piederīgas dzīvei (un tieši tā tas ir!), vai patiesi ir vienalga, vai tās ir ļaunas un postošas un nāk no tumsas kunga, vai arī tās ir derīgas un svētīgas un nāk no mīlestības Tēva?`

protams, ka ir vienalga. kas `svētīgs` ir smadzeņu vēzī, kas pamazām šūnu pa šūnai apēd mūsu subjektīvās esamības centru? kas `svētīgs` bija staļinistu gulagos vai nacistu nāves rūpnīcās mirušo ciešanās (ne jau velti kāds no ieslodzītajiem uz aušvices baraku sienas ir atstājis uzrakstu `ja debesīs tiešām ir dievs, viņam nāksies man atbildēt par šīm dienām`).

`Bet Viņš nemoka mūs no sirds! Viņš to dara vajadzības spiests, jo mēs, ja tā var sacīt, paši esam izvēlējušies valodu, kurā Viņam ar mums runāt. Grēkā krišana “piespieda” Dievu attiecībās ar mums pieņemt citus noteikumus, nekā Viņš pats būtu vēlējies.`

un viņš, nabaga visvarenais dievs, nevarēja tur neko darīt? protams...

`Viņš mūs aizsargā no ciešanu postošā ļaunuma un pat lieto tās konstruktīvā mīlestībā.`

lietojot ctulhu izteicienu, pie šī orvels vienkārši kaktiņā  atpūšas.

paldies ka atgādini, tieši kāpēc es esmu ne tikai ateiste, bet arī antiteiste.
IP pierakstīta

anonymous

Re: Ļaunuma cēlonis
« Atbilde #154 : Decembris 04, 2013 »

i mean, es to saku bez jebkāda ļauna prieka. es vislabprātāk vienkārši nedomātu par reliģiju, tāpat kā es nedomāju par citām lietām, kurām es neredzu vērtību vai kurām es neticu. bet pasaules skatījums, kurā ciešanas ne tikai tiek attaisnotas ar `paši esat vainīgi` retoriku, bet tiek vēl pasludinatas par kaut ko `svētīgu`, ir tik fundamentāli greizs un kaitīgs, ka es nevaru klusēt.
IP pierakstīta

Ilārs

  • Atslēdzies Atslēdzies
  • Ieraksti: 7555
Re: Ļaunuma cēlonis
« Atbilde #155 : Decembris 04, 2013 »

Anonīmā,

Koncentrācijas nometnē nokļuva arī dāņu kristiete Cornelia "Corrie" ten Boom, par to, ka visu kara laiku bija palīdzējusi slēpt jūdus. Kornēlija beigās nonāca Ravensbrukā un visu laiku nemitīgi palīdzēja neskaitāmiem ieslodzītiem jūdiem.  Lūk, ko Dievs darīja tajā laikā: Viņš pats cieta koncentrācijas nometnē kopā ar savu tautu!

Gluži kā pasaulē arvien norisinās cīņa starp Dievu un ļaunumu, tāpat nevienam kristietim nav tiesību būt pasīvam pret apkārtējo ciešanām.

Kad televizoru ekrāni rāda baismīgas ainas, tad cilvēcisks pienākums ir ne tikai izbīties un nodrebēt, bet arī rīkoties! Taču, palīdzot nelaimīgajiem, nekad nepieļausim to, lai masu mediji nosaka mūsu skatījumu uz dzīvi. Mums nav tiesību apgalvot: “Tāda ir dzīve,” jo dzīve ir arī daudz kas cits, ne tikai ciešanas.

Tas patiešām var izraisīt dusmas, kad dzirdam nekaunīgus ļaudis rietumu masu medijos triumfējoši klaigājam: “Redziet, cik briesmīga ir dzīve! Kur ir Dievs? Kā Dievs var būt mīlestība, ja..” utt., it kā Dievs būtu ekonomiski novārdzinājis Āfriku, finansiāli apkrāpis Indoķīnu, pārdevis opiju ķīniešiem, licis Dienvidamerikai pārtikas vietā ražot kafiju un kakao, postījis tautas, sācis pasaules karus un piesārņojis gaisu un ūdeni, it kā pie vainas nebūtu mēs paši, kas tiecamies kļūt par dieviem un pārvaldīt pasauli.

Bagātie un lepnie ļaudis nicīgi jautā: kā Dievs var būt mīlestība šajā ciešanām pilnajā pasaulē? Taču viņi nekad nejautā, ko ir pelnījuši viņi paši, to ļaunprātīgi izmantodami un vienaldzīgi noraudzīdamies, kas pasaulē notiek. Šie cilvēki ņemas tiesāt Tiesnesi, nevis paši sevi. Un tas ir patiesi šķebinoši, kad dzirdam treknos eiropiešus vainojam Dievu par miljoniem izsalkušo visā pasaulē... Pret lielo vairumu no mums dzīve ir izturējusies samērā džentlmeniski, salīdzinot ar to, kā pret dzīvi esam izturējušies mēs – jā, mēs, kas nesaudzīgi un bez žēlastības esam postījuši Dieva labo kārtību, ko Viņš radījis sabiedrības un ģimenes dzīvei, un tagad mēs paši sēžam drupās un rūgti pārmetam Dievam par radušos situāciju. Domāju, ka mēs nevaram ar savām apsūdzībām likt Dievam kaunēties, tāpēc ka paši viens otram šo pasauli esam postījuši! Tas ir patiešām dīvaini, ka mums nepiemīt nekāda vainas sajūta un mēs paši kaunā nenoliecam galvu, jo lielākā daļa pasaules ciešanu ir pašu cilvēku radītas un mūsu roku darbs.

Bieži nākas dzirdēt šādu satraucošu un sāpīgu jautājumu: “Ja ciešanu nolūks ir vest mūs pie Dieva, tad kā lai saprotam to, ka ciešanu dēļ kāds atkrīt no ticības?” Protams, tas neizklausās labi, taču nereti man ir bijusi vēlēšanās uzdot pretjautājumu: cik bieži tā notiek? Vai gadījumā visas runas par daudziem atkritušajiem, kas zaudējuši savu ticību ciešanu dēļ, nav radušās no tukšas filozofēšanas? Es pazīstu samērā daudzus ļaudis, kam ir ciešanas, un tāpat arī tādus, kas sauc sevi par atkritušiem, tomēr tie parasti nav vieni un tie paši cilvēki. Mēs gan nepagalvosim, ka tā nekad nenotiek. Tā var notikt (lai arī tas vēl ir jāpierāda). Taču es jau ne vienu reizi vien esmu atskārtis, ka tajā pašā laikā, kad labi nodrošinātie rietumu cilvēki “vairs nespēj ticēt Dievam lielā pasaules trūkuma dēļ”, paši trūkumcietēji nebūt nezaudē ticību visuvarenajam un mīlestības pilnajam Dievam! Padomāsim: vai Rietumeiropa savu kristīgo ticību zaudēja gadsimtos, kad tur pieauga nabadzība un trūkums? Un, no otras puses, – vai nabadzīgajās trešās pasaules valstīs kristīgā baznīca un ticība ir iznīkusi? Nē, es nepiekrītu, ka cilvēki atkrīt no ticības trūkuma, nabadzības un pārbaudījumu dēļ (un tas arī nesaskan ar Jauno Derību).

Patiesībā cietēji daudz labāk zina mums stāstīt, kā skumjas un posts ir vedis viņus un viņu mīļotos atpakaļ pie ticības. Bet ko darīsim ar tiem gadījumiem, kad atkrišana šķietami notikusi pēc pārlieku smagām ciešanām? Pirmkārt, ņemsim vērā to, ka mēs būtībā nemaz neredzam un nezinām, kas ticību pazaudē un kas saglabā. Otrkārt, mēs varam tikai minēt, vai Dieva pārmācību, kas domāta ticības stiprināšanai, cilvēks nav lietojis tikai kā attaisnojumu savai vēlmei atkāpties no Dieva. Iespējams, ka šie cilvēki jau iepriekš bija sākuši atkrist, taču, kad Dievs lika visu uz vienas kārts un kā pēdējo iespēju deva tiem bargo pārmācību, tad viņi to nevēlējās pieņemt, apcietināja savu sirdi un kļuva rūgti, neļaudami pārmācībai izdoties. Tā var būt. Ko gan mēs zinām? Lai visuvarenais Tiesnesis pats aizstāvas.

Daudzreiz diemžēl pats lietu konteksts un kopsakars mums apgrūtina bībeliski un uzticami sludināt par ciešanām: kā lai mēs, piemēram, trešās pasaules valstu iedzīvotājiem sludinām un liekam noticēt, ka kristietības būtība ir debess mantu krāšana? Jau paaudžu paaudzēm Āfrika un Āzija ir skatījusies un vērojusi, kā kristīgie rietumnieki laupa vergus, zeltu, ziloņkaulu un garšvielu tonnas. Un, kad vairs nebija, ko laupīt, un kļuva pārāk sarežģīti un nepopulāri būt koloniālai varai, tad mēs atkāpāmies un pametām vairumu koloniju pilnīgā haosā. Tagad mēs lielākoties mierīgi un bezdarbīgi sēžam savā labklājībā un ļaujam pārējiem mirt badā! Kā mēs uzdrošināmies sagaidīt, ka viņi ticēs mūsu stāstiem par to, cik svarīgi ir vispirms meklēt Dieva valstību, nevis šīs pasaules bagātības? Vai mēs paši kristīgo vēsti neesam padarījuši apšaubāmu
trešās pasaules valstīs? Šodien mēs klausāmies, kā politiķi taisās izsviest bēgļus un viesstrādniekus, lai aizstāvētu kristīgās kultūras mantojumu. Tas ir neaptverami, kā vārdi neiestrēgst viņu mutēs!

Ļoti iespējams, ka mūsu gadsimta lielākais Dieva valstības brīnums ir tas, ka, piemēram, Āfrika, izraidot rietumu  pārvaldniekus un ģenerāļus, nav izraidījusi arī mūsu misijas baznīcas un mūsu “baltādaino” Kristu! Fakts, ka daudzviet Āfrikā joprojām labprāt klausās Dieva vārdu un arī baltos misionārus, manuprāt, ir lielāks pierādījums kristīgās ticības patiesībai nekā daudzie sprediķi! Tas ir brīnums, ka mūsu kādreizējie vergi vispār vēlas turēties pie savu apspiedēju sludinātā Kristus. Viņiem tas nepārprotami ir tik daudz maksājis, ka tikai īsta Kristus ticība ir spējusi atvērt viņiem sirdi un padarīt viņus labprātīgus. Varbūt, ka tieši viņu pacietības dēļ arī mums lielajā tiesas dienā Dieva priekšā būs ļauts stāvēt ar viņiem roku rokā. Mūsu kultūra ir slima, lolodama domu, ka mums ir tiesības prasīt, lai mūsu dzīvē piepildās visas mūsu vēlmes. Ja kaut reizi kāda mūsu vēlme nepiepildās, mums tas šķiet netaisnīgi un mēs tūdaļ jūtamies dzīves apkrāpti.

Es nezinu, vai arī citu kultūru cilvēki tikpat neatlaidīgi uzstāj uz visu savu vajadzību piepildījumu, ka vairs pat nespēj savā dzīvē saskatīt neko aizraujošo, bet mūsu kultūrā tā ir īsta sērga un nelaime! Pēc manām subjektīvām domām tā ir valdošās patērētāju ideoloģijas radīta. Ar katru reklāmu televīzijā vai presē cilvēki kļūst aizvien neapmierinātāki, un muļķīgā, neapzinātā un neskaidrā veidā viņi arvien vairāk jūtas dzīves piekrāpti. Tas attiecas ne tikai uz baudāmiem patēriņa labumiem, bet arī uz visu gludo, netraucēto un nopulēto dzīves modeli, ko reklāmas pasniedz kā augstāko laimi. Tas viss tiek uzturēts ar mākslīgi radītām un nepiepildāmām vajadzībām (kas bieži ir savstarpēji pretrunīgas) un brīnišķīgi iet roku rokā ar virtuālo sapņu pasauli, romāniem, filmām un žurnāliem, kas mūs iecukuro.

Tomēr dzīve nelīdzinās kino, jo dzīve nav tik gluda un tajā viss nenotiek tik taisnīgi. Un, jo agrāk cilvēks izvirza savas nereālās, mākslīgi radītās pretenzijas pret dzīvi, jo agrāk tas atklāj šīs nesaskanīgās un disharmoniskās vērtības. “Dzīvodami šādā kultūrā, mēs paši esam apliecinājums tam biedējoši īsajam attālumam, kas ir starp mūsu vēlmēm un vēlmju piepildījumu, starp mūsu vajadzībām un šo vajadzību apmierinājumu. Tajā pašā laikā arī mūsu sarūgtinājuma un spriedzes slieksnis ir kļuvis bīstami zems.”

Mūsu kultūra gluži vienkārši ir nenobriedusi! Es skaidri nezinu: vai nu mūsu kultūra ir nepieaugusi, vai arī tā patlaban “atgriežas bērnībā”. Taču šajā kultūrā ir nepārprotami jūtams kaut kas bērnišķīgs, kas paniski vairās no jebkādām sāpēm un par katru cenu vēlas bēgt no visām grūtībām un šķēršļiem. Tikai nedaudzi ir gatavi atteikties no savām baudām kādu ētisku vai principiālu apsvērumu dēļ, – pretēji jebkādiem ētiskiem un loģiskiem apsvērumiem tiek izdarīti aborti, nogalinot nedzimušus bērnus, lai tikai atbrīvotos no jebkādām problēmām (un viņu mazie ķermenīši tiek izmantoti pretgrumbu krēmos!).

Pasaule ir kā slima ar vēzi un turpina savu trūdēšanu. Kad pieredzam cilvēku spīdzināšanu, bērnu ļaunprātīgu izmantošanu, laulāto izmisīgās savstarpējās cīņas, kā arī to, ka izplatās ļaunums, plosās kari un miljoniem cilvēku iet bojā no ieročiem un līdzcilvēku pasivitātes, mums ar laiku kļūst pilnīgi skaidrs, ka optimistiskais pasaules uzskats neatbilst realitātei. Jā, tas viss nekam neder. Labākais, ko Dievs var darīt šīs pasaules labā, ir ļaut tai tiesas dienā sadegt, jo tā vairs nav labojama, lai šīs pasaules vietā varētu nākt jaunas debesis un jauna zeme. Kaut tas drīzāk notiktu! Nāc, Kungs Jēzu!


IP pierakstīta

a_masiks

  • Atslēdzies Atslēdzies
  • Ieraksti: 14581
  • nakriškānis
Re: Ļaunuma cēlonis
« Atbilde #156 : Decembris 04, 2013 »

Jā, viņš uzņēmās arī mūsu slimību sāpes. Bet nāve bija īsta. Īstākas nav.
ja pareizi atminos, tad "Īstā Nāve" bija tjipa šķirtība no Dieva. Kas paša Dieva gadījumā ir tāds kā nonsens....
IP pierakstīta
I'm fine, blya!
Ja ticīgs es būtu

anonymous

Re: Ļaunuma cēlonis
« Atbilde #157 : Decembris 04, 2013 »

`pretēji jebkādiem ētiskiem un loģiskiem apsvērumiem tiek izdarīti aborti, nogalinot nedzimušus bērnus, lai tikai atbrīvotos no jebkādām problēmām`

lielākā daļa abortu tiek veikti tik agrīnā grūtniecības stadijā, ka tur vēl nav nekāda runa par `nedzimušiem bērniem`. dažas nedēļas vecs embrijs vēl nav `nedzimis bērns`. tieši abortu aizliegums noved pie kaktu dakteru veiktām operācijām, kur gan vairs nevar garantēt ne aborta laicīgumu, ne sievietes veselību pēc tā.

`Labākais, ko Dievs var darīt šīs pasaules labā, ir ļaut tai tiesas dienā sadegt, jo tā vairs nav labojama, lai šīs pasaules vietā varētu nākt jaunas debesis un jauna zeme.`

dievs var mierīgi turpināt neeksistēt. cilvēki salabos gan sevi, gan pasauli, agrāk vai vēlāk (protams, ja vien kāds pēc pastarās dienas noilgojies psihopāts kādā brīdī neiedomās paspēlēties ar atomieroču arsenāla kodiem).
IP pierakstīta

Ilārs

  • Atslēdzies Atslēdzies
  • Ieraksti: 7555
Re: Ļaunuma cēlonis
« Atbilde #158 : Decembris 04, 2013 »

Kā tad, anonīmā neliete, pretgrumbu krēms ir nepieciešams! Vai Tu gribētu, lai Tava māte dzemdību vietā būtu izvēlējusies abortu un no Tava nedzimušā ķermenīša pagatvojusi sev sejas masku?

Un tikapt perverss secinājums ir arī tas par kaktu dakteriem. Šādā veidā var attaisnot pilnīgi visu: mums ir  jāuzmanās, lai nenodaram pāri slepkavām, jānodrošinā tām slepkavībām optimāli drošus apstākļus. Tev kauns ir? Labāk kādu reizi paklusē!
IP pierakstīta

anonymous

Re: Ļaunuma cēlonis
« Atbilde #159 : Decembris 04, 2013 »

`Vai Tu gribētu, lai Tava māte dzemdību vietā būtu izvēlējusies abortu un no Tava nedzimušā ķermenīša pagatvojusi sev sejas masku?`

man pēc definīcijas nevarētu būt nekādu pretenziju, jo es vnk neeksistētu. non sekvitur.

`Tev kauns ir?`

nē, nav.

`Labāk kādu reizi paklusē!`

prātā nenāk. ne tik ilgi, kamēr nepaklusēs tādi liekuļi un bībeles jātnieki kā tu.
IP pierakstīta

Ilārs

  • Atslēdzies Atslēdzies
  • Ieraksti: 7555
Re: Ļaunuma cēlonis
« Atbilde #160 : Decembris 04, 2013 »

Anonīmā bezkauņa,

Ko Tu atkal saukājies un lepojies ar savu bezkaunību?
IP pierakstīta

a_masiks

  • Atslēdzies Atslēdzies
  • Ieraksti: 14581
  • nakriškānis
Re: Ļaunuma cēlonis
« Atbilde #161 : Decembris 04, 2013 »

Runājot par Dievu, kas tjipa raud, cieš un mokās kopā ar saviem izredzētajiem bērniem, bet tā arī tiem nepalīdz.... man nāk prātā jauka līdzība:
Dēls strādājot nejauši paslīd un iekrīt vaļējā akā. Aka dziļa, sienas gludas un stāvas. Blakus akai ir akas vinda, virvju ritulis un citi palīgmateriāli. Garām iet Tēvs. Ierauga akā slīkstošo Dēlu. Pieteidzas klāt... un ielec akā blakus Dēlam!
D: WTF??!?!?! Es cerēju ka tu mani izvilksi ārā, vismaz virvi pametīsi!!?? Kas ar mums tagad būs?!?!?!?
T: Mēs tagad abi noslīksim!
D: ?!?
T: Nu bet tu tagad varēsi noslīkt laimīgs un apmierināts, jo zināsi ka neslīksti viens pats!..............

Morāle: līdzi cietošs, taču bezspēcīgs un nevarigs Dievs ir plāksteris cilvēka izmisumam un vientulībai. Dodot ilūziju tam, ka realitātē neko nedarošais Dievs tomēr šādā veidā (neko nedarot) izrāda savu līdzjūtību un labvelību, lai arī absolūti bezspēcīgu........
IP pierakstīta
I'm fine, blya!
Ja ticīgs es būtu

anonymous

Re: Ļaunuma cēlonis
« Atbilde #162 : Decembris 04, 2013 »

ej taču.

šodien jau esi lieliski nodemonstrējis, ka pasaules skatījumam tiešām var būt derīguma termiņš, ka tas var notecēt, un ka tāpat, kā ar konserviem, pēc tam tas pamazām kļūst par indīgiem puvekļiem.

manis pēc tu vari ticēt kristum, toram vai visuma valdniekam xenu, bet pēc šīsdienas apoloģētikas un `ciešanas jums pašiem vien  nāk par labu` lekcijas citus par neliešiem saukāt... fuck you. just fuck you.
IP pierakstīta

a_masiks

  • Atslēdzies Atslēdzies
  • Ieraksti: 14581
  • nakriškānis
Re: Ļaunuma cēlonis
« Atbilde #163 : Decembris 04, 2013 »

Ilārs
par abortiem runājot. Kā cienītais skatās uz pretapaugļošanās līdzekļiem? Piemēram spirālēm?
"Tas ko mēs neredzam - mūs nesatrauc un nebiedē!"?
IP pierakstīta
I'm fine, blya!
Ja ticīgs es būtu

Ilārs

  • Atslēdzies Atslēdzies
  • Ieraksti: 7555
Re: Ļaunuma cēlonis
« Atbilde #164 : Decembris 04, 2013 »

Thank you ma'am for atheist's creed and blessings. Es te rakstu vienu rakstiņu par ateistiem, to noteikti pievienošu ilustrācijai. 
IP pierakstīta