Migla

Lūdzu pieslēdzies vai reģistrējieties.

Lietotājvārds, parole, sesijas ilgums
Paplašinātā meklēšana  

Jaunumi:

Autors Tēma: Kara saknes  (Lasīts 659 reizes)

0 Iemītnieki un 1 Nereģistrētais lasa šo tēmu.

tas_pats

Kara saknes
« : Oktobris 17, 2013 »

Vents Zvaigzne
Kara saknes
Viena no mānīgākajām mūsdienu kultūras idejām ir apgalvojums, ka karš ir iedzimts un mūsu senči to ieguvuši kā pielāgojumu dabiskās izlases gaitā. Tā dēvēto kara dziļo sakņu hipotēzi aizstāvējuši arī vairāki nozīmīgi intelektuāļi, un tā apgalvo, ka līdz civilizācijas pirmsākumiem mēs esam bijuši vēl daudz kareivīgāki nekā mūsdienās. [..] Antropologi Daglass Frajs (Douglas Fry) un Patriks Soderbergs (Patrik Soderberg) no Abo Akadēmijas universitātes Somijā ir izpētījuši datus par etnogrāfu novērotu nāvējošu vardarbību 21 mednieku vācēju sabiedrībā. Viņi apgalvo – pētījumu rezultāti runā pretī uzskatam, ka mednieku vācēju grupas ar klejotāju dzīvesveidu regulāri apvienojas karam pret citām grupām. Džons Horgens, “Jauni pētījumi par medniekiem vācējiem iedragā uzskatu par kara dziļajām evoluci-onārajām saknēm”, Scientific American, 18. jūlijā, http://ej.uz/kara_saknes

Atzīšos, ka ar aizdomām raugos uz mēģinājumiem zinātniski pierādīt cilvēkiem raksturīgu kolektīvu darbību “dabisku” izcelsmi vai pat nenovēršamību un ģenētisku pārmantojamību. Esmu gatavs piekrist, ka visas sociālās parādības tā vai citādi sakņojas cilvēku sugai raksturīgās iedzimtās īpatnībās – gluži kā no konstruktora detaļām no tām var izveidot visus mums zināmos kolektīvās uzvedības modeļus un varbūt vēl dažu labu citu. Tomēr tas vēl nepierāda, ka konkrēts modelis cilvēku sabiedrībā neizbēgami īstenosies. Turklāt ceļš no indivīda reakcijas uz dažādiem kairinājumiem līdz kopienas sabiedriskās dzīves formām ir tik sarežģīts un nepārskatāms, ka dod bagātīgas iespējas atrast apšaubāmas analoģijas. Citiem vārdiem sakot, ir liela varbūtība saskatīt līdzību starp pilnīgi nesaistītām parādībām, gluži tāpat kā populāru dabas aprakstu autori mēdz piedēvēt karus, kolonizāciju un verdzību no cilvēkiem ļoti atšķirīgām dzīvo būtņu sugām, piemēram, skudrām. Nav šaubu, ka cilvēces vēsturē kari ir ieaudušies jau sen un diez vai būs tik viegli izskaužami, pat ja vairākums to karsti vēlētos. Tomēr bez stingriem pierādījumiem ideja par masveida konfliktu nenovēršamību šķiet visai bīstama, īpaši ņemot vērā iznīcināšanas ieroču arvien pieaugošās iespējas.
Viens no pirmajiem jautājumiem, ko gribētos uzdot visiem kara evolūcijas pētniekiem, ir par pašu šā vārda lietojumu. Vai mums ir pietiekams pamats apgalvot, ka divu mednieku vācēju grupu bruņotam konfliktam savannā ir kopīgas saknes un struktūra ar Otro pasaules karu vai pašlaik notiekošo vardarbību Sīrijā? Jādomā, ārējas līdzības varēsim atrast – sākot ar “savējo” apvienošanu un apbruņošanu cīņai pret “svešajiem”, noteikta veida organizāciju šīs cīņas veikšanai, cilvēku upuriem un postījumiem vienā vai abās pusēs. Tāpat būs kādi kara rezultāti, piemēram, teritoriju pārdale un resursu kontrole vienai no pusēm vēlamā veidā, politiskās varas maiņa. Tomēr nešķiet acīmredzams, ka visos šajos gadījumos pēc vairākām pazīmēm līdzīgas darbības izraisījis viens un tas pats paaudzēs pārmantotu cilvēcisko reakciju vai kultūras iezīmju komplekts. Tāpēc dažādās pasaules malās dzīvojošu mednieku vācēju sabiedrību pētījumi, lai pierādītu vai atspēkotu kara senās saknes, var būt visnotaļ interesanti, tomēr neko daudz nepavēstīt par mūsdienu militāro agresiju izcelsmi.
Atšķirībā no vairākiem iepriekšējiem pētniekiem Daglass Frajs un Patriks Soderbergs detalizētāk nošķīruši dažādus cilvēkiem raksturīgus agresijas veidus. Gandrīz visās viņu aplūkotajās sabiedrībās ir novērota vardarbība ar cilvēku upuriem, tomēr antropologi uzskata, ka par kara iedīgļiem var runāt daudz retāk, nekā to mēdz darīt “dziļo sakņu” hipotēzes piekritēji. Izpētot nāvējošo konfliktu raksturu pēc stingrākiem kritērijiem, tikai sešās sabiedrībās novērotas grupu sadursmes ar vairāk nekā vienu uzbrucēju un vienu upuri, turklāt tikai tivi kopiena Austrālijā šāda veida uzbrukumus, šķiet, veic sistemātiski. Vēl interesantāks ir novērojums, ka no 148 vardarbības epizodēm tikai divas bijušas saistītas ar cīņu par resursiem – labāku medību apgabalu vai augļu koku. Tas ir pretrunā ar uzskatu, ka viens no galvenajiem karu cēloņiem ir vēlme kontrolēt resursus, kuru visiem nepietiek. Daudz biežāks primitīvo kopienu sadursmju cēlonis esot atriebība – vēlme atmaksāt par īstām vai iedomātām pārestībām. Šāda vēlme var pārņemt abas konfliktā iesaistītās puses, izraisot vardarbības recidīvus.
Scientific American blogeris, zinātnes rakstnieks un vairāku grāmatu autors Džons Horgens pieļauj kara iespējamību visās cilvēku sabiedrībās, no kurām dažas kļuvušas kareivīgas jau civilizācijas rītausmā. Taču militāri konflikti, viņaprāt, nav neizbēgami un ar mātes pienu iezīsti, tāpat nav arī obligāts pavadonis cīņai par resursiem. Horgena pilsoniskais patoss, minot ASV līdztekus kareivīgajiem Austrālijas tivi kā piemēru sabiedrībām, kas padarījušas karu par savu dzīvesveidu, varbūt ir saprotams. Tomēr tas atkal liek uzdot jautājumu, vai drīkst izmantot šādu analoģiju un izdarīt vispārinājumus. Pieņemsim, ka bruņotas cilvēku grupu sadursmes nav vairākus simtus tūkstošus gadu sena parādība un ka mednieku vācēju kopienās tām bijis izņēmuma raksturs. Tāpat iespējams, ka par īstiem kariem, kā uzskata daži pētnieki, varam runāt tikai kopš zemkopju un lopkopju sabiedrību parādīšanās, tātad ne vairāk kā pēdējos 12 tūkstošus gadu. Pat ja tas viss tā būtu un kari būtu samērā nesena parādība, kas turklāt dažos cilvēku sabiedrības modeļos var neizpausties, visas mūsdienu pasaulē dominējošās civilizācijas pārstāv uzvarām un upuriem bagātas karotāju kopienas. Mums varbūt nav ģenētiski pārmantotu iezīmju, kas būtu atbildīgas par karu izcelsmi, bet ir papilnam domāšanas stereotipu un kultūras kodu, kuru izraisītais efekts nav mazsvarīgāks. Apmēram pirms gadsimta daži politiķi Savienotajās Valstīs bija izplānojuši pacifistiski noskaņotās menonītu (amišu) reliģiskās kopienas sterilizāciju – tuvradnieciskas krustošanās dēļ viņu vīriešiem esot tik lielā mērā sapostīta iedzimtība, ka tie zaudējuši dabisko tieksmi doties karā. Iespējams, šā tipa politiķu ietekmēšanai mūsdienās noder antropoloģiski pētījumi par to, ka vēlme ar varas līdzekļiem vērsties pret kādu cilvēku grupu nav iedzimta un dabas likumu noteikta. Tāpēc par to jāuzņemas atbildība, tāpat kā par kara izraisīšanu.
Tomēr cerēt, ka no kariem varēs labāk izvairīties, apzinoties to relatīvi neseno izcelsmi, laikam būtu naivi. Ne velti mūsdienu socioloģiskās teorijas aplūko krietni sarežģītākus kara rašanās mehānismus par tiem, ko varam novērot mednieku vācēju kopienās. Ja cilvēces miermīlīgākā daļa vēlētos visā nopietnībā atteikties no kariem, visai ticams, ka tai būtu jāpārskata gan visas pasaules tautsaimniecības sistēmas, gan daudzi priekšstati par taisnīgumu, tiesiskumu, vēsturiskām pārestībām utt. Nešķiet, ka mēs drīzumā līdz tam varētu nonākt, pat zinādami, ka trijās mednieku vācēju sabiedrībās uz mūsu planētas pagaidām nav reģistrēts neviens vardarbīga uzbrukuma gadījums ar letālām sekām.
http://www.rigaslaiks.lv/Raksts.aspx?year=2013&month=10&article=4
IP pierakstīta