Migla

Lūdzu pieslēdzies vai reģistrējieties.

Lietotājvārds, parole, sesijas ilgums
Paplašinātā meklēšana  

Jaunumi:

Autors Tēma: Vai sist beernus ir labi?  (Lasīts 2417 reizes)

0 Iemītnieki un 1 Nereģistrētais lasa šo tēmu.

succubus

  • Atslēdzies Atslēdzies
  • Ieraksti: 8096
  • Velnišķīgi lieliska sieviete
Re: Vai sist beernus ir labi?
« Atbilde #15 : Aprīlis 02, 2012 »

Succubus

Jaa, tava pieeja skjiet racionaala. Iesist- avaarijas variants, kad avaarija noveersta - skaidrojam.
Šito avārijas variantu labi atceros kopš bērnības un uzskatu, ka tas ir vienīgais normālais gadījums, kad sadot pa ausīm.

Tiesa gan, pa ausīm esmu dabūjusi arī citu iemeslu dēļ. Izteikti nejauka sociālā uzvedība man bijusi raksturīga vienmēr, diemžēl bērnībā/agrajos pusaudža gados līdz pat līmenim, kad neuzskatīju par vajadzīgu aiziet padot zāles omei, kam bija palicis slikti, jo tās taču bija turpat blakus, par ko uzskatu, ka pēriens bija pelnīts un kā vēl, jo piespieda mani sākt sevī attīstīt jebkādu empātiju. Ar tik neattīstītu empātiju, kāda man bija tobrīd, nekāda skaidrošana mani nespētu pārliecināt, ka man ir jākļūst kaut mazliet iejūtīgai - vienīgi interese nākamreiz pasaudzēt savu ādu, piedomājot pie tā, kā jūtas citi. Pie tam, fizisku diskomfortu reizēm var paskaidrot tikai ar fizisku diskomfortu. Tas mani rosina uz aizdomām, ka vismaz krietna daļa sociopātijas varētu būt tieši saistīta ar kļūdām audzināšanā - pilnīgu soda sistēmas trūkumu vai tās lietošanu nevietā.

Savukārt par visādu pribambasu salaušanu uzskatu, ka tomēr nepelnīti, īpaši tāpēc, ka es to nedarīju tīšām - man vienkārši ir draņķīga kustību koordinācija - un man joprojām ir izteikta grūti pārvarama nepatika pret trausliem priekšmetiem, ja vien tie nepieder man, bet nu kaut kā to pārcietu.

Citi sodi uz mani nekad netika efektu atstājošā veidā pielietoti mammas nepareizo pieņēmumu par to, ko es uztveru kā sodu dēļ - dažus "sodus" es uztvēru ar rūpīgi slēptu sajūsmu (piemēram, atstāt mani mājās, kad citi brauc uz kaut kādu pasākumu, kas mani saista vairākkārt mazāk kā tapt atstātai vienai mājās un pavadīt laiku vienatnē), bet nepatīkamus darbus man nelika veikt, jo darba veikšanas ātrums mammai vienmēr bija svarīgāks kā pedagoģiskā efektivitāte. Ar ātrumu es neizceļos gandrīz nevienā jomā, bet mamma vēl līdz šodienai pieņem, ka es vienmēr tīšām čammājos, lai nākamajā reizēm man neliktu attiecīgo darbu darīt.
IP pierakstīta