Migla

Lūdzu pieslēdzies vai reģistrējieties.

Lietotājvārds, parole, sesijas ilgums
Paplašinātā meklēšana  

Jaunumi:

Autors Tēma: Pēc septiņpadsmit gadiem strādāt nevajadzēs ne vīriešiem, ne sievietēm  (Lasīts 698 reizes)

0 Iemītnieki un 1 Nereģistrētais lasa šo tēmu.

tas_pats


Strādāt vai nestrādāt – tāds ir jautājums!
Iveta Kažoka 24/07/2013

Vēl viens viedoklis diskusijā par šķietami dīvaino jautājumu – vai sievietei 21. gadsimtā ir jāstrādā vai nav?

Pēc septiņpadsmit gadiem strādāt nevajadzēs ne vīriešiem, ne sievietēm

Cilvēcei atlikuši nepilni 17 gadi, lai īstenotu slavenā ekonomista Džona Meinarda Keinsa 1930.gada prognozi [1], ka aptuveni pēc 100 gadiem zudīs nepieciešamība pēc algota darba. Strādāt nevajadzēs ne vīriešiem, ne sievietēm.
Bet, gaidot saldo 2030. gada utopiju, nākas vēsi novērtēt 2013.gada dzīves realitāti: lielākajai ekonomiski aktīvo līdzcilvēku daļai ir jāstrādā algots darbs (vai jāveido savs bizness) kaut vai tādēļ, ka nav alternatīvu. Vai arī alternatīvas darbam ir, bet tās – pabalsti, ubagošana, dzīvošana uz citu rēķina – parasti ir ak-vai-cik nepievilcīgas! Darbs mūsdienu Latvijā ir norma: ja esi vecumā starp divdesmit un sešdesmit, parasti tiek automātiski pieņemts, ka tu strādā. Vienalga – esi vīrietis vai sieviete. Nestrādāšana izskatās pēc dīvainības, kas, lai gan var būt sociāli pieņemama (cilvēks mācās, īslaicīgi nespēj atrast darbu, iztiek no ietaupījumiem, tāda ir noruna ģimenē), tomēr prasa papildus izskaidrojumu. Darbs tādu neprasa. Turklāt mēs visi taču esam satikuši cilvēkus bez darba, kuri ar to ir dziļi nemierā. Ne velti bezdarbs tiek uzskatīts par vienu no depresijas riskiem [2].
Bet ko tad, ja darbs kādam no mums patiešām ir brīva izvēle? Proti, nav izdzīvošanas vai sev pieņemama dzīves līmeņa noturēšanas jautājums?
Ziniet, šādā situācijā es teiktu, ka darbs ir tāda pati izvēle, kā, piemēram, mācību turpināšana, pasaules apceļošana, ģimenes veidošana! Kur der abi varianti: mācīties/nemācīties, ceļot/neceļot, veidot ģimeni/neveidot. Tā teikt – dari, kā gribi, strādā vai nestrādā, galvenais – nedari pāri citiem un sev!
Latvijas sabiedrībā nav pieņemts apšaubīt darba nepieciešamību. Bet iesaku tomēr pamēģināt! Galu galā algots darbs vai ienākumi no biznesa nav nekāds neatņemamais cilvēka esības elements. Tas vien, ka tu strādā algotu darbu, automātiski nepadara tevi par labāku cilvēku. Dažkārt tas padara tevi par sliktāku cilvēku. Viss atkarīgs no tā, cik šis darbs ir sabiedriski noderīgs vai kaitīgs, kā citādāk tu varētu izmantot savu laiku un kā tas sader vai nesader ar tavu kopējo dzīves plānu.
Cik cilvēku – tik apstākļu. Darbs var dot gandarījumu, bet tikpat labi – morāli iznīcināt. Darbs var būt dzīves piepildījums, bet var būt arī iegansts izvairīties no pārmaiņām savā kopumā visai bezjēdzīgajā dzīvē. Pazīstu cilvēkus, kas lielāku labumu sabiedrībai dod, turoties pa gabalu no algota darba: iesaistoties brīvprātīgās aktivitātēs, audzinot bērnus, kaut vai nekrītot uz nerviem saviem potenciālajiem kolēģiem! Cilvēks var nostrādāt visu savu ekonomiski aktīvo mūžu, pēc būtības neko sakarīgu ar savu dzīvi neizdarot, un var nodzīvot jēdzīgu, fantastisku dzīvi, ne dienu nestrādājot algotu darbu. Visādi var gadīties.
Algots darbs parasti nozīmē ienākumus, naudu. Un nauda – gan 2013.gadā, gan Keinsa 1930. gadā, – palielina neatkarību, ļauj pilnvērtīgāk uzņemties atbildību par savu dzīvi. Ne visiem gan savas personiskās autonomijas apziņa ir vērtība. Man tā ir vērtība, bet atzīstu, ka cilvēki šajā ziņā atšķiras.

Dažkārt izvēle – nestrādāt – nozīmē to, ka kādam būs jāstrādā tavā vietā

Vienlaikus izvēle – strādāt vai nē – mūsdienu sabiedrībā jau nav saistīta ar atbildību tikai pret sevi. Dažkārt izvēle – nestrādāt – nozīmē, ka kādam būs jāstrādā tavā vietā. Ja tie ir savstarpējā labuma diktēti apsvērumi – viss kārtībā. Bet bieži tas ir arī tīrs egoisms. Turklāt divos virzienos. Piemēram, (parasti) vīrietis var uzstāt, lai (parasti) sieviete nestrādā, jo viņš jau tāpat spēj viņu apgādāt, turklāt tas ļaus viņam sajusties kā „īstam vīrietim”. Ja sievietei šajā jautājumā nav balsstiesību, no vīrieša puses tā ir egoistiska pašapliecināšanās – laupot sievietes dzīvē iespējas, ko viņa varētu atrast tikai darbā. Citreiz (parasti) sieviete uzstāj, lai (parasti) vīrietis viņu uztur – arī šī ir egoistiska izvēle, kaut vai tādēļ, ka strādātājam uzkrauj papildus atbildību. Funkcionāli pelnītājs pārtop par kamieli ar homo sapiens iezīmēm. Rezultāts: strādātājam lielāka slodze un lielāks stress par iespējamu darba zaudējumu. Iespējams, darbs ir labi apmaksāts, bet garlaicīgs vai morāli degradējošs, iespējams, darba dēļ garām tiek laistas pašrealizācijas iespējas.
Tam gan ir aizvien mazāk sakara ar dzimumu. Mūsdienu sabiedrībā dzimumu lomas var būt arī pretējas – kad nevis vīrietis ir pelnītājs, bet sieviete. Tātad tas drīzāk ir jautājums par cilvēku attiecībām kopumā – savstarpējo atbalstu, cieņu, atbildības sadali, vēlmi kopīgi augt un realizēt gan savu, gan arī partnera potenciālu.
Ja vienošanās, ka viens strādā, otrs nē, ir brīvprātīga un kopējā labuma iedvesmota, kam gan pret to var būt jebkādi iebildumi? Jā, ticu, ka tā nudien varētu būt labāk, ja kādai sievietei nav obligāti jāsteidzas pieņemt pirmo darba piedāvājumu! Tā vietā viņa var kādu laiku labāk mācīties, attīstīt jaunas idejas, rakstīt grāmatu. Lieliski, ja ģimene ko tādu var atļauties. Un, jā, varbūt tā nudien ir labāk, ja kāda vīrieša dzīves aicinājums ir bērnu audzināšana un sievietei nav nekas pretī uzturēt ģimeni algotā darbā! Tik ilgi, kamēr vienādojumā ir brīvprātība un vēlme nodzīvot piepildītu dzīvi, kāda gan nozīme tam, vai tu strādā vai nestrādā algotu darbu?
[1] John Maynard Keynes, Economic Possibilities for our Grandchildren (1930) http://www.econ.yale.edu/smith/econ116a/keynes1.pdf
[2] http://edition.cnn.com/2012/06/14/health/mental-health/psychology-unemployment

no: http://www.monday.lv/stradat-vai-nestradat-tads-ir-jautajums/
« Pēdējā izmaiņa: Jūlijs 24, 2013 tas pats »
IP pierakstīta

Papucs

  • Atslēdzies Atslēdzies
  • Ieraksti: 16365
  • aristokrāts zinātnieks

Tas nav nekas jauns.
90.tajos gados Dānijas vai kāds nu tur kultūras centrs LTV bieži rādīja dokumentālās filmas par savu valsti - tā sacīt, uz ko mums tiekties.
Tur jau tad skolas pēdējos gados bija jāizdara izvēle - turpināsi mācīties un kaut ko strādāsi, vai arī iztiksi atlikušo mūžu no pabalsta.
Ekonomikas prognozēšana un attīstības plānošana.

Cita runa, ka krīze arī tur ir ieviesusi korekcijas.
IP pierakstīta