Migla

Lūdzu pieslēdzies vai reģistrējieties.

Lietotājvārds, parole, sesijas ilgums
Paplašinātā meklēšana  

Jaunumi:

Autors Tēma: Kapitālisms pašreizējā formā šo gadsimtu nepārdzīvos  (Lasīts 10453 reizes)

0 Iemītnieki un 1 Nereģistrētais lasa šo tēmu.

tas_pats


Kapitālisms pašreizējā formā šo gadsimtu nepārdzīvos
NOZARE.LV
http://financenet.tvnet.lv/viedokli/467072-lehs_valensa_kapitalisms_pasreizeja_forma_so_gadsimtu_nepardzivos
Vakar, 17:20

Kapitālisms pašreizējā formā šo gadsimtu nepārdzīvos, šādu viedokli šodien Varšavā tikšanās laikā ar starptautisku žurnālistu grupu pauda bijušais Polijas prezidents, leģendārais poļu arodkustības «Solidaritāte» līderis Lehs Valensa.

Viņš atzīmēja, ka protestu laikā neviens neapšaubīja tādas vērtības kā brīvais tirgus un privātīpašums, taču tiek apšaubīts viss cits, kas nāk līdzi šai sistēmai. Protestu laikā jaunie un izglītotie cilvēki norādīja, ka tiem ir vajadzīgs darbs un atbildība par darbavietu radīšanu ir jāuzņemas biznesa cilvēkiem, kapitāla īpašniekiem, nevis politiķiem vai valdībām. Biznesam ir jāpiedāvā darbavietas, sacīja Valensa, atzīmējot, ka nevaram atļauties bezdarbu, jo tie cilvēki, kas ir bez darba, nemaksā nodokļus un nepērk preces, tādējādi bezdarbs nāk par sliktu jebkuram.

---
Es ceru ka nevajag īso pārstāstu 20 zīmēs :)
IP pierakstīta

EzītisMiglā

  • Atslēdzies Atslēdzies
  • Ieraksti: 13936
  • ezītis miglā

tas pats

Lai dzīvo sociālisms / komunisms! :)

Citāts
atbildība par darbavietu radīšanu ir jāuzņemas biznesa cilvēkiem
Kāda viņiem tur interese? Viņiem vajadzīga peļņa, nevis darbinieki.

Citāts
tie cilvēki, kas ir bez darba, nemaksā nodokļus un nepērk preces, tādējādi bezdarbs nāk par sliktu jebkuram.
Pa visu valsti kopā - jā, bet katram atsevišķam uzņēmumam - nē.
IP pierakstīta

EzītisMiglā

  • Atslēdzies Atslēdzies
  • Ieraksti: 13936
  • ezītis miglā

Konkrētu risinājumu jau tur nepiedāvā, tikai saka, ka būtu labi, ja kapitālists radītu vairāk darba vietu. Kāpēc lai kapitālists to darītu?
IP pierakstīta

tas_pats


Jāatzīmē, arī ka pats jautājuma uzstādījums ir ļoti interesants. "Kapitālisms nepārdzīvos nākamos 100 gadus šajā formā" - varētu padomāt, ka iepriekšējos 100 gadus viņš pārdzīvoja nemainīgā formā. :) Kopumā, vajag domāt kā optimizēt esošo sistēmu gana organiskā veidā bez vardarbības un spaidu līdzekļiem. :)     
IP pierakstīta

tas_pats


Lai dzīvo sociālisms / komunisms! :)
Ja mēs 19.gs izglītotajiem cilvēkiem parādītu 1980 gada Franciju (pat ne kapitālistisko Zviedriju), viņi teiktu, ka tas ir sociālisms. ;) Tā kā nosaukumi ir lieta nesaistoša. Sauc to kā gribi, bet vērtībām ir jābūt cilvēciskām. :) 
IP pierakstīta

EzītisMiglā

  • Atslēdzies Atslēdzies
  • Ieraksti: 13936
  • ezītis miglā

tas pats
Vērtības principā nevar būt cilvēciskas, ja sabiedrības pamatvērtība ir nauda.
Tā, protams, ka eksistē arī cilvēciskais, bet tas jau vairāk vai mazāk eksistē jebkurā sabiedrībā.
IP pierakstīta

Ctulhu

  • Atslēdzies Atslēdzies
  • Ieraksti: 42220
  • Ateists

Ezis, bet nauda jau ir instruments, tehnoloģija, resursu ekvivalents, kā tas var būt pamatvērtība. Tas ir tas pats, kas pateikt - pamatvērtība - skrūvgriezis!
IP pierakstīta

tas_pats


Vērtības principā nevar būt cilvēciskas, ja sabiedrības pamatvērtība ir nauda.

Diez vai mūsdienu kapitālismā pamatvērtība ir nauda. Bet mērvienība gan! Visu var izmērīt naudā (vairāk vai mazāk objektīvi). Un naudu var salīdzināt. Latvijā vienkārši valda nabadzības sindroms, tāpēc šeit 'nauda' ir ārkārtīgi būtiska. Teorētiski kapitālisma ekonomiskā pamatvērtība ir saimnieciskā brīvība, kā viena no sabiedriskas brīvības izpausmēm. 
IP pierakstīta

Ilārs

  • Atslēdzies Atslēdzies
  • Ieraksti: 7555

Tā kā praktiski vienīgā reālā alternatīva kapitālismam joprojām ir sociālisms, tad par spīti 20. gs. bēdīgajai pieredzei, var sagaidīt tā atdzimšanu. Beigu beigās Dž. M. Keinsam ir taisnība, ka „agri vai vēlu, bet tās ir idejas, nevis ieguldījumi, kas šķir labo no ļaunā.”  Citiem vārdiem sakot, lielākais izaicinājums mūsdienu ekonomikas teorētiķiem ir kapitālisma un brīvā tirgus aizstāvēšana, pasargājot to no sociālistiskām idejām.
 
Pēdējo gadu ekonomiskā krīze ir radījusi zināmas šaubas par kapitālismu kā labāko iespējamo ekonomisko sistēmu, radikālākajiem domātājiem to noraidot vispār, mazāk radikālajiem meklējot veidus kā uzlabot līdzšinējos kapitālisma modeļus, palielinot valsts lomu tirgus regulācijā vai pat plānveida ekonomikas ieviešanā. Interesants viedoklis šajā sakarībā ir populārajam Kembridžas Universitātes ekonomikas profesoram Hajūnam Čangam, kurš nesen nāca klajā ar savu kapitālisma versiju.  Korejiešu izcelsmes profesora darbs nav antikapitālistisks manifests, jo pēc H. Čanga domām kapitālisms  “joprojām ir labākā ekonomikas sistēma, ko cilvēce radījusi”.  Kembridžas profesora kritika galvenokārt ir vērsta pret “brīvā tirgus kapitālismu”.  Viens no galvenajiem profesora H. Čanga argumentiem ir vērsts pret pašu brīvā tirgus ideju. Pēc viņa domām, brīvais tirgus neeksistē vispār, jo katram tirgum ir kādi likumi un robežas, kas ierobežo izvēles iespējas. Šīs robežas nosaka valdība, kas arvien ir iesaistīta.   H. Čanga apgalvojums tomēr ir problemātisks no vienkārša loģikas viedokļa.

Būtībā absolūta brīvība nepastāv ne tikai ekonomikā, bet arī citās cilvēka dzīves un darbības jomās, un tomēr vārds „brīvība”, ne tikai tiek plaši lietots, bet arī augstu vērtēts.  Turklāt brīvā tirgus aizstāvji neapgalvo, ka tirgus ir absolūti brīvs un ka valdībai nav nekādas lomas tirgus regulācijā. Tā vietā viņi parasti ir norādījuši, ka valdībai ir jāiejaucas, bet - cik vien iespējams maz un ne vairāk kā nepieciešams.  Pēc M. Frīdmena domām: “Visi pret brīvo tirgu vērstie argumenti balstās neticībā brīvībai kā tādai.” 

Savā darbā profesors H. Čangs īpaši pievēršas arī finanšu tirgiem. Lai gan viņš pauž arī vairākas labas domas,  tomēr savādas šķiet tādas vārdu spēles kā finanšu tirgi ir “pārāk efektīvi”, un "mums vajadzētu vienkārši aizliegt sarežģītus finanšu instrumentus, kamēr netiek viennozīmīgi pierādīts, ka tie ilgtermiņā nesīs labumu sabiedrībai.”  Tā kā H. Čangs apzinās, ka šādi izteikumi izklausās ekstrēmi, viņš cenšas tos attaisnot, norādot, ka šāda veida aizliegumi attiecas arī uz citiem bīstamiem produktiem, piemēram, narkotikām, automašīnām, elektriskām un daudzām citām ierīcēm.  Jautājums, kas šajā sakarībā rodas, ir – kas ir tie „mēs”, kuri aizliegs vienu vai otru finanšu instrumentu? Kā to pareizi norāda pats autors - pasaulē pastāv vairākas atšķirīgas kapitālisma formas. Tomēr tās ir ne tikai atšķirīgas, bet arī savstarpēji konkurējošas. Piemēram, Ķīnas, Krievijas, Indijas, ASV un Eiropas kapitālisms ne tikai atšķirīgi organizē savus tirgus, bet arī savstarpēji cīnās uz pasaules ģeopolitiskās skatuves. Aizliedzot sarežģītu atvasināto vērtspapīru lietošanu vienā tirgū, nekas nemainīsies, ja tie būs atļauti kādā citā. 

Otrkārt, ir jārēķinās ar vienkāršo faktu, ka arī tirgus regulētāji, politiķi un valdības ir tikai cilvēki un pakļauti kļūdām un korupcijas briesmām, tāpat kā jebkuras citas nozares pārstāvji. Jau vairāk nekā pirms gadsimta franču sociologs Gustavs le Bons valstu parlamentiem piedēvēja tādus pašus trūkumus kā jebkurai citai lielākai cilvēku grupai: „Parlamenta sapulcē runas panākumi atkarīgi gandrīz tikai no oratora burvīguma, nebūt ne no viņa pievestiem argumentiem… Kad parlamenta sapulces aizsniegušas zināmu uzbudinājuma pakāpi, tās kļūst līdzīgas parastam dažādīgam pūlim, un tādu sapulču jūtas allaž traucas līdz galējībām. Viņās var izpausties lielāka varonība, bet tās spējīgas izdarīt arī visļaunāko varmācību. Indivīds tādā sapulcē pilnīgi pazūd, un ļoti bieži nobalso par līdzekļiem, kas posta pat viņa personīgās intereses.”  Mūsdienu skatījumā pravietiski skan franču sociologa secinājums, ka nevis iebildumus, bet aplausus saņemtu parlamenta runas vīrs, kurš apgalvotu, ka „baņķieri un garīdznieki algo bumbu sviedējus un ka lielu finansiālu uzņēmumu administratori pelnījusī tādu pašu sodu kā anarhisti.”  Tieši šādu pārsteidzošu attieksmi pauž daudzi mūsdienu politiķi, kas vēl nesen dedzīgi nodarbojās ar banku lobēšanu un sanāciju.  Līdzīga attieksme vērojama arī vienkāršo cilvēku vidū, kas vīlušies finanšu sektora nespējā nodrošināt tiem vieglu peļņu un ar reāli pieejamajiem līdzekļiem nesamērojamu dzīvi, tagad alkst pēc atriebības. Šajā atmosfērā arvien dedzīgāk atskan aicinājumi pēc lielākas finanšu sistēmas uzraudzības un stingrākām regulatīvajām normām, aizstāvot sabiedrības intereses un taisnīgumu. Tomēr viss, ko aiz sevis taisnīguma vārdā atstāj daudzi likumi un regulācijas ir „lieli parādi nākošajām paaudzēm”.  Turklāt krīzes situācija nebūt nav labākais laiks jaunu regulāciju ieviešanai, jo tas palielina riskus. Regulācijas jāievieš tad, kad krīzes nav. 

Patiesībā nav tā, ka finanšu sektors netiktu pienācīgi regulēts. Ja šajā jomā ir pieļauta kļūda, tad tā ir Ronalda Reigana prezidentūras laikā ASV atceltais Glass – Steagall Act, kas liedza  komercbankām saplūst ar investīciju bankām. Tomēr tā ir, pirmkārt, politiķu kļūda. Otrkārt, kad likums tika atcelts, tas jau praktiski vairs nedarbojās, jo daudzas komercbankas iesaistījās investīciju bankām līdzīgās darbībās, tikai darīja to nakts tirgū, kas bija bīstamāk un dārgāk. Dzīves realitāte liecina, ka juristi un birokrāti izgudro regulācijas, bet tirgi izgudro ceļu, kā no tām izvairīties. Likumu apiešana ir bieža parādība stingri regulētos tirgos. Bāzeles vienošanās bija labi domāta, bet viss, ko tā panāca bija pieaugoši riski, kas radās tirgum meklējot apkārtceļus. 2008. gadā ASV likumdevēji ar regulāciju palīdzību centās ierobežot prezidenta vēlēšanu tēriņu, bet beigu beigās tās izrādījās dārgākās vēlēšanas visā vēsturē. Regulācijām ir jēga tikai tad, ja tās palīdz samazināt sabiedrības izdevumus.  Daudzas no nevajadzīgām regulācijām joprojām pastāv viena vienīga iemesla dēļ – tās kalpo kādas atsevišķas grupas interesēm.

Ekonomiskajā literatūrā ir plaši pazīstams jēdziens „sagrābšana”, proti, kad regulētās grupas pārņem savā ziņā vai iegūst noteicošu ietekmi regulējošajās iestādēs. Liela daļa regulāciju ir tieši izdevīgas lielajām finanšu institūcijām, jo samazina konkurenci, ierobežojot mazo kompāniju un privātpersonu darbību. Būtībā regulācijas atņem resursu sadalīšanas kontroli privātpersonām un nodod to valsts pārvaldītāju rokās. Tomēr kukuļdošana var būt gan privāta, gan valstiska un visizplatītākā tā ir tieši tur, kur valsts pārvaldes aparātam ir vislielākā vara. Brīvais tirgus tomēr arvien būs objektīvāks resursu sadalītājs, nekā valsts ierēdnis. Beigu beigās stingras regulācijas panāk vienīgi to, ka likuma valdīšana tiek aizstāta ar patvaļīgiem juristu un birokrātu lēmumiem. 

Viens no pazīstamākajiem banku analītiķiem Miks Maijo uzskata, ka mūsdienu finanšu sektora nelaimēs galvenokārt vainojamas ir pārāk ciešās saites, kas saista Volstrītas baņķierus ar reitingu aģentūrām, tirgus analītiķiem, valstu centrālajām bankām  un augstākajām valstu amatpersonām.  Tieši valsts amatpersonu pārmērīgas labvēlības rezultātā atsevišķas bankas varēja izaugt tik lielas, ka to vērtība pārsniedza daudzu valstu ekonomikas un šādu banku bankrots, protams, atstātu smagu iespaidu uz pasaules ekonomiku, kā tas bija bankas Lehman Brothers bankrota gadījumā. Valsts iesaistīšanās un banku sanācija ir kļuvusi par parastu parādību gan ASV, gan Eiropā. Piemēram, viena no kādreiz lielākajām ASV bankām Citigroup savas pastāvēšanas laikā vismaz sešas reizes atradās uz bankrota sliekšņa un vienmēr saņēma valdības atbalstu, kas tai nodrošināja likviditāti.  Tieši šajā apstāklī slēpjas lietas būtība, proti, bankas var atļauties uzņemties pārāk augstus riskus, jo tās zina, ka beigu beigās atkal un atkal tiks sanētas, un arī bankas vadība nenesīs praktiski nekādu atbildību. Principā tas vairs nav kapitālisms, bet savdabīga korumpēta sociālisma izpausme. Katrā ziņā valdību iejaukšanās finanšu sektora glābšanā un valsts saimnieciskās darbības uzsākšana ir pretēja neoliberālisma postulātiem, de facto nozīmē neoliberālisma paradigmas galu, radot paradoksālu un divdomīgu situāciju.   Tādēļ Miks Maijo secina, ka pats sliktākais nav finanšu krīze, bet gan tas, ka praktiski kopš krīzes sākuma nekas nav mainījies, cēloņi nav novērsti un bankas un to vadība joprojām nenes atbildību par saviem nodarījumiem. Cerēt, ka politiķi gribēs un spēs mainīt pašu radīto situāciju būtu naivi. Pat ja viņi to tiešām vēlētos, tas būtu ļoti grūts pasākums.  Miks Maijo pamatoti uzskata, ka ar lielākiem sodiem un stingrākām regulācijām nekas netiks panākts.

Tiesu ir jāļauj spriest pašam tirgum. Banku un citu finanšu institūciju darbībai ir jābūt pārskatāmai, atskaitēm saprotamām, tā lai analītiķi un investori varētu izprast notiekošo. Finanšu sistēmai ir jābūt stingri nošķirtai no politikas un politiķiem. Gadījumā, ja kāda banka ir darbojusies neveiksmīgi, jāļauj lietām iet savu dabisko ceļu. Ar ko gan banka ir labāka par citām kompānijām, kas spiestas bankrotēt? Politisku apsvērumu dēļ kropļot tirgu nav pieļaujams. Tad arī finanšu sektora problēmas vairāk vai mazāk tiks atrisinātas.  Stingrākas regulācijas vienīgi vairos manipulācijas ar finanšu institūciju atskaitēm un arvien vairāk naudas ieguls ekonomikas ēnainajā daļā, kas palielinās, nevis samazinās riskus.

Būtībā finanšu krīze ir samērā triviāla norise, proti, naudas un citu  vērtību pārdale, tām pārceļojot veiklākās un viltīgākās rokās.  Būtu naivi cerēt, ka šie procesi ir regulējami ar likumdošanas palīdzību. Arī šajā sakarībā A. Solžeņicins ir teicis pravietiskus vārdus: „Likuma burts ir pārāk auksts un formāls, lai tas spētu labvēlīgi ietekmēt sabiedrību. Visur tur, kur dzīves audums tiek austs no juridisku attiecību pavediena, valda morālas viduvējības atmosfēra, kas paralizē cilvēka cildenākos impulsus. Balstoties vienīgi juridiskā  struktūrā, vienkārši nebūs iespējams pastāvēt nākošā gadsimta izaicinājumu priekšā.”

Ir pārsteidzoši cik dziļi un tieši krievu rakstnieka vārdi sasaucas ar M. Frīdmena atzinumiem: “Lielie cilvēces sasniegumi, vienalga vai tā būtu arhitektūra vai glezniecība, zinātne vai literatūra, rūpniecība vai lauksaimniecība, nekad nav tapuši pateicoties centralizētai valdībai. Kolumbs nedevās meklēt jaunu ceļu uz Ķīnu, atsaucoties uz parlamenta vairākuma lēmumu, lai gan viņu daļēji finansēja neierobežots monarhs. Ņūtons un Leibnics, Einšteins un Bors, Šekspīrs, Miltons un Pasternaks, Vitneijs, Makkormiks,  Fords, Džeina Adamsa, Florence Naitingeila un Alebrts Šveicers, neviens no viņiem nepaplašināja cilvēces zināšanu un izpratnes apvāršņus literatūrā, tehniskajās iespējās vai cilvēces ciešanu mazināšanā, atbildot uz valdības direktīvām. Viņu sasniegumi bija atsevišķā cilvēka ģenialitātes ziedi, kas uzplauka pie nelokāma mazākuma uzskatu zara, kurš sakņojās sociālā atšķirīguma un  dažādības augsnē.”  Arī vairāki citi mūsdienu ekonomisti un finansisti, piemēram, N. Rubini, S. Dass, S. Lībs, M. Fabers, V. Bafets, Dž. Templetons, Dž. Bugli un daudzi citi, ir izteikuši atziņas, kas sasaucas ar A. Solžeņicina paustajām vērtībām.

Lai gan īpaši pēdējos gados saistībā ar finanšu un ekonomisko krīzi pastāv vērā ņemamas tendences diskreditēt  kapitālismu, tomēr mūsdienās tā joprojām ir pati izplatītākā ekonomikas sistēma, kas pārdzīvojusi ne tikai krīzes, bet arī aukstā kara laika propagandu un militāros draudus un tikusi atzīta gan bijušajās Padomju republikās, gan Ķīnā un kādreiz sociālistiskajā Indijā. Kur slēpjas kapitālisma spēks, un kādēļ šī ekonomikas sistēma joprojām tik daudziem šķiet pievilcīga? Atbilde ir vienkārša – kapitālistiskās sistēmas augstajā produktivitātē un spējā elastīgi reaģēt uz pieprasījumu. Turklāt brīvais tirgus apvieno gan brīvību, gan iespējas, gan izaugsmi ar konkurenci, kas ierobežo amorālu un nevēlamu rīcību. 20. gs. autoritatīva valsts vara ir parādījusi savu tumšāko pusi, nācijas un tautas vārdā, kļūstot par genocīda un netaisnības avotu. Vai 21. gs. nav pienācis laiks regulēt nevis finanšu institūcijas un privāto kapitālu, bet pašas valdības?  Vai ekonomisti un darījumu cilvēki centīsies dziļāk izprast un no jauna iedzīvināt klasiskās kapitālisma pamatidejas, vai arī tie ļaus valdībām utopiska sociālā taisnīguma un vienlīdzības vārdā dalīt postu vienlīdzīgās daļās, neaizmirstot vispirms parūpēties pašiem par sevi? No atbildes uz šiem jautājumiem lielā mērā būs atkarīgs arī finanšu tirgus liktenis. Diemžēl pēdējo gadu izmaiņas sociālajā filozofijā un kapitālisma struktūrā nav iepriecinošas. Pretēji P. Krūgmena optimismam, ka pašreiz „mēs dzīvojam pasaulē, kas ir sapratusi brīvā tirgus labumus, izturas aizdomīgi pret valdības iejaukšanos un ļoti labi apzinās –jo vairāk tiek aizliegts, jo lielāks ir kukuļošanas un draugu būšanas apjoms , arvien vairāk intelektuāļu atzīst, ka ASV nav spējusi atrast vajadzīgo balansu starp valsts un privāto sektoru, kādēļ lielākā pasaules daļa ir gatava pārdefinēt kapitālismu jaunā un radikāli citādā veidā, valstu valdībām ieņemot arvien nozīmīgāku lomu pasaules tirgos.  Lai gan pagaidām „kapitālisms valda pār pasauli bez konkurentiem” , tomēr kultūras cīņa starp kapitālismu un sociālismu turpinās. Šīs cīņas iznākumu ir grūti prognozēt.

Savā slavenajā runā, kas teikta Hārvardas Universitātes izlaidumā 1978. gadā,  A. Solžeņicins apcerēja pasaules sašķeltību rietumos un austrumos, kā arī šo divu kultūru pretnostatījumu vienu otrai, prognozējot arvien dziļāku pagrimumu rietumos un uzplaukumu austrumos. Bijušais padomju disidents uzsvēra, ka vissatriecošākā parādība, kuru neitrāls vērotājs no ārienes ierauga mūsdienu rietumu pasaulē, ir drosmes zudums. Pēc A. Solžeņicina domām, tas nav nekas cits kā beigu sākums. Krievu domātājs konstantē, ka viens no galvenajiem drosmes zuduma iemesliem rietumu pasaulē ir neapvaldīti dedzīgā tieksme iegūt arvien vairāk un vairāk materiālo labumu.  Viņš vērš savu klausītāju uzmanību arī uz faktu, ka nepārtrauktā vēlēšanās iegūt arvien vairāk un vairāk mantu un labāku dzīvi ir novedusi rietumu cilvēkus pie nemitīgām raizēm un depresijas, kas robežojas ar dziļu neirozi. Rakstnieka parakstītās zāles ir pavisam vienkāršas, proti, brīvprātīga sevis ierobežošana, kas atbrīvos cilvēkus no neierobežota materiālisma. Tomēr A. Solžeņicins ir reālists un labi saprot, ka nebūs daudz tādu, kas labprātīgi atteiksies no iespējas dzīvot arvien komfortablāk.  Runājot par Krievijas nākotni A. Solžeņicins saka, ka viņš noteikti nevēloties, lai viņa tauta nekritiski pieņemtu Rietumu pasaules dzīves un uzskatu standartus. Īpaša uzmanība ir jāpievērš A. Solžeņicina norādei uz „iekšējā ļaunuma” eksistenci cilvēkā, tātad metafizisku parādību, pret kuru jācīnās garīgiem līdzekļiem, audzināšanu un izglītību ieskaitot. Otrkārt, tā ir nevis piespiedu, bet „brīvprātīga sevis ierobežošana”, kas būtu attiecināma ne tikai uz atsevišķiem cilvēkiem, bet arī uz valstīm un ekonomiskām apvienībām kopumā. Tādējādi sabiedrība tiktu pasargāta no sociālisma postošajām sekām, proti, nenovēršamiem varmācīgiem ārējiem ierobežojumiem un korupcijas, vienlaicīgi izskaužot vai vismaz ierobežojot kapitālisma ekonomikas ēnas puses.  Lai gan šķiet, ka sociālisms ir atspēkots ar tintes plūdiem Vācijā un asins plūdiem Krievijā, tomēr rietumu pasaules intelektuāļu vidū sociālisma idejas ne tikai ir izrādījušās neparasti dzīvotspējīgas,  bet arī izmainījušas klasisko kapitālismu.

IP pierakstīta

Ctulhu

  • Atslēdzies Atslēdzies
  • Ieraksti: 42220
  • Ateists

Ilārs, sķiet, ka Skandināvijas valsts, piemēram, arī vair snav strikti kapitalistiskas, tur ir daudz socialisma elementu.
IP pierakstīta

tas_pats


http://alv.lv/lv/blogs/kapitalisms-vai-socialisms-tirgus-regulacijas-vai-/
2012.12.01. / Ekonomika
Autors: Ilārs Plūme
:)
Kristīgais Leftards :P
IP pierakstīta

MJ

  • Atslēdzies Atslēdzies
  • Ieraksti: 7832
  • sirdī vēsturnieks

Ilārs
Citāts
Ir pārsteidzoši cik dziļi un tieši krievu rakstnieka vārdi sasaucas ar M. Frīdmena atzinumiem: “Lielie cilvēces sasniegumi, vienalga vai tā būtu arhitektūra vai glezniecība, zinātne vai literatūra, rūpniecība vai lauksaimniecība, nekad nav tapuši pateicoties centralizētai valdībai. Kolumbs nedevās meklēt jaunu ceļu uz Ķīnu, atsaucoties uz parlamenta vairākuma lēmumu, lai gan viņu daļēji finansēja neierobežots monarhs. Ņūtons un Leibnics, Einšteins un Bors, Šekspīrs, Miltons un Pasternaks, Vitneijs, Makkormiks,  Fords, Džeina Adamsa, Florence Naitingeila un Alebrts Šveicers, neviens no viņiem nepaplašināja cilvēces zināšanu un izpratnes apvāršņus literatūrā, tehniskajās iespējās vai cilvēces ciešanu mazināšanā, atbildot uz valdības direktīvām. Viņu sasniegumi bija atsevišķā cilvēka ģenialitātes ziedi, kas uzplauka pie nelokāma mazākuma uzskatu zara, kurš sakņojās sociālā atšķirīguma un  dažādības augsnē.”
Savukārt tam pretī var likt komiskās programmas, atomenerģētiku un uzvaras karos, kas visi kā viens ir bijuši tieši centralizētu valdību nopelni. Ko tagad?
IP pierakstīta
Izveido pats savu hokeja komandu:

Ilārs

  • Atslēdzies Atslēdzies
  • Ieraksti: 7555

Jap, Skandināvi ir sociķi tāpēc lielākā daļa no viņiem slimo ar depresiju. Es arī saslimtu, ja man tur būtu jādzīvo. Reiz vaicāju savam puika - vai viņš vēlētos dzīvot Skandināvijā? Viņš atbildēja - tad jau labāk Krievijā. Laikam jāpiekrīt.
IP pierakstīta

MJ

  • Atslēdzies Atslēdzies
  • Ieraksti: 7832
  • sirdī vēsturnieks

Jap, Skandināvi ir sociķi tāpēc lielākā daļa no viņiem slimo ar depresiju. Es arī saslimtu, ja man tur būtu jādzīvo. Reiz vaicāju savam puika - vai viņš vēlētos dzīvot Skandināvijā? Viņš atbildēja - tad jau labāk Krievijā. Laikam jāpiekrīt.
Kas tad tajā Skandināvijā ir TIK briesmīgs? Tu vispār tur bijis esi?
IP pierakstīta
Izveido pats savu hokeja komandu:

Ctulhu

  • Atslēdzies Atslēdzies
  • Ieraksti: 42220
  • Ateists

Ilārs, kāpēc depresija? Esmu bijis Skandināvijā diezgan daudz, normāli laipni cilvēki, kārtīgi, tīras, sakoptas pilsētas... Pa kādam depresijas gadījumam jau ir visur.

Lielākā daļa - tasd nu būs pārspīlējums.
IP pierakstīta