Migla

Lūdzu pieslēdzies vai reģistrējieties.

Lietotājvārds, parole, sesijas ilgums
Paplašinātā meklēšana  

Jaunumi:

Autors Tēma: Sprediķi  (Lasīts 11579 reizes)

0 Iemītnieki un 1 Nereģistrētais lasa šo tēmu.

EzītisMiglā

  • Atslēdzies Atslēdzies
  • Ieraksti: 13936
  • ezītis miglā
Sprediķi
« : Marts 28, 2013 »

Vieta sprediķiem
IP pierakstīta

izredzētais

  • Atslēdzies Atslēdzies
  • Ieraksti: 5
Re: Sprediķi
« Atbilde #1 : Maijs 21, 2013 »

Sprediķiem vieta ir baznīcā
IP pierakstīta

Ctulhu

  • Pieslēdzies Pieslēdzies
  • Ieraksti: 42031
  • Ateists
Re: Sprediķi
« Atbilde #2 : Maijs 22, 2013 »

izredzētais, ir mums te mīlētāji sprediķot daži, vot arī uztaisījām tiem vietu :)
IP pierakstīta

Ilārs

  • Atslēdzies Atslēdzies
  • Ieraksti: 7555
Re: Sprediķi
« Atbilde #3 : Maijs 31, 2013 »

I Post Trinitatis Lk. 16: 19-31
Kas mums cilvēkiem ir zināms par šo dzīvi? Pavisam droši zināms ir tikai tas, ka reiz tā beigsies, proti, ikvienam reiz būs jānomirst. Turklāt neviens nevar būt drošs, par to, kad tas notiks. Tā kā nāve ir neizbēgams fakts, tad gudrs ir tas cilvēks, kurš dzīvi velta, lai sagatavotos nāves stundai. Tā kā nevienam nav zināms, cik ilgi viņš dzīvos, tad gudrs ir tas, kurš dzīvo tā, lai varētu jau rītdien stāties pretī nāvei. Lai varētu to darīt, ir vispirms jāsaprot, kas nāve ir un kā iespējams ar to cīnīties.

Daudz cilvēku cenšas par nāvi vienkārši nedomāt. Šie ir vieni no lielākajiem muļķiem, jo viņi domā par to un gatavojas tam, par ko viņi nezina - vai tas notiks vai nenotiks. Savukārt par to, kas notiks pavisam noteikti, viņi cenšas nedomāt un tam negatavojas. Vēl citi uzskata nāvi par dabisku norisi, ar ko vienkārši jāsamierinās un jābauda dzīve, kamēr vēl tā ir. Arī šie cilvēki nav gudri, jo pret visu citu tie ir gatavi cīnīties, bet pret pašu lielāko nelaimi, nē.  Tad ir vēl daži, kas cenšas atrast jaunas tehnoloģijas, kas varētu saglabāt cilvēka prātu un pārveidot cilvēku par kaut ko līdzīgu robotam. Arī šos cilvēkus mēs nevaram atzīt par sevišķi gudriem, jo pat tad, ja viņu eksperiments izdotos, tas būtībā ir bezjēdzīgs. Šīs idejas izplata tā saucamie transhumānisti, daudzi no kuriem ir ateisti.  Viņu uzskati balstās senā maldu mācībā gnosticismā. Ir interesanti, ka mormoņi saskata līdzību starp transhumānismu un mormoņu reliģiju un ir izveidojuši savu mormoņu-transhumānistu biedrību. Aiz visa tā ir redzama velna viltība – jūs būsit kā Dievs un mirt nemirsit viss.

Tā kā nāve nav dabisks process, bet ienākusi pasaulē grēka dēļ, tad nāve nav uzvarama ar dabiskiem līdzekļiem. Dievs ir iznīcinājis nāves varu, iegūdams mums grēku piedošanu Kristus vārdā. Kad cilvēka prāts aizmirst domāt par mūžīgo dzīvošanu un šīs dzīves pārejošo un īslaicīgo raksturu, cilvēki sāk dzīvot tā, it kā šī dzīve būtu mūžīga un nākošās nemaz nebūs. Sekas tam ir praktisks materiālisms no kā Kristus brīdina stāstā par bagāto vīru un nabaga Lācaru.

Vispirms mēs uzzinām to, ka laicīga bagātība var arī nebūt Dieva svētība, bet nabadzība – Dieva lāsts. Jēzus stāstā ir tieši otrādi – bagātais vīrs domāja, ka viņš ir Dieva svētīts, bet izrādījās, ka viņa bagātība un lepnā dzīve noveda viņu ellē. Svarīgi ir nevis – vai Tu esi bagāts vai nabags, bet kā Tu pret savu bagātību vai nabadzību attiecies. Bagātais vīrs nedomāja par nāvi, nemeklēja grēku piedošanu un uzskatīja, ka var ar savu bagātību rīkoties kā pašam iepatīkas. Un izrādījās, ka viņš ļoti alojas – paļaušanās uz bagātību un nesamērīgi lepnā dzīve, izpostīja viņa ticību un noveda viņu mūžīgās ciešanās. Savukārt nabaga Lācars par spīti savai nabadzībai un slimībām un gaužām bēdīgajai šīs zemes dzīvei nelamāja bagāto vīru un nekurnēja, bet paļāvās un cerēja uz Dievu un nokļuva debesīs. Ir maz cilvēku, kuri saprot cik bīstama un postoša var būt bagātība. Viens no bagātākajiem cilvēkiem pasaulē Vorens Bafets ir sacījis viedus vārdus: „Nekas neapdullina cilvēku tik ļoti, kā ātri un viegli nopelnīta nauda.” Bagātība ļoti viegli kļūst par cilvēka elku un neļauj domāt par dzīves jēgu un īslaicīgumu un to, ka kapā līdzi nepaņemsim ne naudu, nedz mantu.

Tā bagātajam vīram mūsu tekstā nāve pienāca nemanot. Visas viņa domas tādā mērā bija saistītas ar šīs dzīves priekiem un to baudīšanu, ka viņš ne mirkli neaizdomājās par to, ka dzīves jēga nevar būt greznā un pārticīgā dzīvē, ka cilvēks nedzīvo, lai ēstu un labi ģērbtos. Dzīve šim cilvēkam pagāja kārumā un līksmībā un viņš attapās tikai ellē. Kristus māca, ka paļauties uz ārējo dzīves šķietamību ir ļoti riskanti. Ticīgajiem nav jāvērtē sava dzīve pēc bagātības vai nabadzības un nav jāgaida kādi īpaši Dieva brīnumi, bet jāpaļaujas uz Dieva vārdu.

Nu labi, bet kā tad īsti ir ar Dieva vārdu? Dievs taču ir apsolījis, ka viņš ticīgajiem piemetīs visas lietas, pat vairāk nekā vajadzīgs. Tad kādēļ viņš Lācaram piemeta tikai druskas no bagātā vīra galda un ārstu vietā suņus, kas laiza viņa brūces? Turklāt Dievs taču zināja, ka bagātajam vīram bagātība nāks par sliktu, kādēļ viņš to viņam deva? Kādēļ nesadalīja kaut cik līdzīgi? Ja mēs sākam domāt līdzīgā garā, tad ātri vien nonākam pie secinājuma, ka Dievs ir vainīgs neskaitāmās cilvēka problēmās un ciešanās, turklāt viņš netur arī savu vārdu. Ko lai atbildam?

No vienas puses mēs atceramies par kāda cilvēka lūgumu sadalīt starp viņu un brāli mantojumu, ko Kristus noraida, sacīdams – kas mani iecēlis jums par mantas dalītāju? Tieciet galā paši! No tā varētu secināt, ka Dievs dod visai pasaulei iztiku un uztic cilvēkiem to sadalīt savā starpā pašiem. Līdzīgi, kā cilvēks apēd pusdienas un uztic organismam pašam tās pārstrādāt un sadalīt uzņemto enerģiju pēc nepieciešamības. Pavisam droši mēs varam sacīt, ka bagātās Rietumu pasaules zūdīšanās par Dieva netaisnību, redzot kā Āfrikā un citur cilvēki cieš badu, ir baismīga nekaunība un liekulība. Cilvēks, kurš sēž pie pusdienu galda restorānā, samaksādams par uzkodām vairāk, nekā cits apēd mēneša laikā un šausminās par netaisno Dievu, kurš citiem liek ciest badu, ir briesmonis. Ko lai sakām par atkritumu tvertnēm pie lielpilsētu restorāniem, kas pilni neapēstas pārtikas laikā, kamēr citviet pasaulē vairāki bērni katru minūti mirst bada nāvē? Vai vainīgs ir Dievs? Vai Dievs ekonomiski paverdzināja Āfriku, finansiāli apkrāpa Indoķīnu, pārdeva ķīniešiem opiju un lika Dienvidamerikā pārtikas vietā ražot kafiju un kakao? Vai Dievs sāka pasaules karus, piesārņoja ūdeni un gaisu vai varbūt tie bijām mēs paši, kas centāmies kļūt par dieviem un pārvaldīt pasauli? Bagātie un lepnie zākā Dievu par mīlestības trūkumu, bet nekad nevaino paši sevi par savu vienaldzību un egoismu. Tieši tā bagātais vīrs evaņģēlijā nicināja nabaga Lācaru un uzskatīja viņa nelaimi par Dieva sodu, bet savu veiksmi par savu nopelnu. Un tieši to viņam nevajadzēja darīt, jo viņam bija nevis jānodarbojas ar filozofisku apceri un izskaidrojumiem, bet jāpalīdz nabaga Lācaram.

Nu labi, par bagāto liekulību un netaisnību viss ir daudz maz skaidrs, bet kā tad īsti paliek ar nabaga Lācaru? Kāpēc viņam Dievs nepiemeta neko vairāk par druskām no bagātā vīra galda? Un tas parasti ir nevis prasība pēc taisnīguma, bet gan mūsu katra klusais jautājums – kāpēc man nekad nepietiek naudas? kāpēc es esmu slims? kāpēc es zaudēju darbu?

Atbildes šeit ir vismaz divas. Pirmkārt, liekot mums piedzīvot ciešanas: Dievs vēlas mums kaut ko iemācīt, ko citādi mēs iemācīties nespējam. Piemēram, naudas trūkums mudina mūs saprast  tos cilvēkus, kas nonākuši ne tikai naudas grūtībās, bet pat galējā nabadzībā. Tikai tad, kad saslimstam paši, mēs tā īsti sākam saprast, kā jūtas citi slimnieki. Tikai tad, kad pazaudējam darbu, mēs sākam saprast, ko tas nozīmē, ka nav darba. Vēl vairāk – naudas trūkums, atturot mūs no ierastām izklaidēm, mudina meklēt un atrast daudz patiesākus un vērtīgākus dzīves priekus, kas nemaksā neko vai maksā maz, bet dod īstu gandarījumu. Slimība dāvā mums laiku nopietnām pārdomām par dzīves jēgu. Darba trūkums liek mums domāt, ko darīt ar savu laiku. Ja man nav jāiet uz darbu, es varu lūgt Dievu, lasīt Rakstus un citas grāmatas, apmeklēt cilvēkus, lai parunātos par ticības lietām, varu darīt visu to, kam citiem cilvēkiem nav laika. Bet varu arī lamāties, zūdīties un izmisīgi censties panākt savu, atstājot bez ievērības Dieva pamācību. Pārbaudījums arvien var pārvērsties par kārdinājumu.

Svarīgāka ir vēl kāda cita mācība – proti, Lācara piemērā, mēs redzam, ka mūsos ir kaut kas tāds, kam jāmirst, lai Dievs varētu mūs vest pie īstas ticības. Lai piepildītu mūs ar savu dzīvību un bagātību, Dievam ir jāsalauž mūsos tas, kas ved nāvē – lepnību, paštaisnību, augstprātību, iedomību, dumpīgumu, kūtrumu un vienaldzību. Vecajam Ādamam mūsos ir jātiek nevis uzlabotam, bet tam ir jāmirst. Lācara piemērā redzam, kā šāda miršana notiek. Vecajam cilvēkam ir jātiek tā satriektam, ka tam nepaliek nekāda glābiņa. Lai mēs spētu spert pēdējo lielo ticības soli, Dievam bieži vien neatliek nekas cits, kā padarīt mūs par Lācariem.

Neviens cilvēks to īsti negrib. Krusts mums patīk uz baznīcas jumta vai izšūts uz zīda sedziņas, bet ne uz mūsu pleciem. Tomēr tikai caur krustu ved ceļš uz debesīm. Šajā ceļā mēs nevaram ņemt līdzi vecā cilvēka miesu un asinis, jo tās kļūs par nepanesamu smagumu, kas vilks mūs pie zemes. Tādēļ galvenais, ko mācamies no šīs dienas teksta, ir Lācara ticība, kas pacietīgi panes šīs pasaules bēdas un nelaimes, neilgodamies pēc bagātā vīra dzīves un neapskauzdams viņu, bet raudzīdamies uz mums apsolīto jauno pasauli un mūžīgo dzīvi tajā. Niecīgas ir šīs pasaules bēdas salīdzinot ar gaidāmo debesu godību. Āmen.
IP pierakstīta

anonymous

Re: Sprediķi
« Atbilde #4 : Jūnijs 02, 2013 »

`Niecīgas ir šīs pasaules bēdas salīdzinot ar gaidāmo debesu godību.`

bezmaz viss, kas ir riebīgs, nepareizs, kaitīgs un toksisks reliģijā, vienā teikumā. `pacieties, debesīs labāk būs`.
IP pierakstīta

Ilārs

  • Atslēdzies Atslēdzies
  • Ieraksti: 7555
Re: Sprediķi
« Atbilde #5 : Jūnijs 06, 2013 »

II Post Trinitatis 

Visa Vecā Derība ir stāsts par Lielo Pestīšanas Mielastu, kuru Dievs gatavo savai tautai. Kad mielasta laiks bija pienācis, Dievs aicina savu tautu, bet tā ir dumpīga un negribīga. Atblāzmu no baismīgās cilvēka dumpības mēs redzam pat sadzīviskā ikdienā, kur māte sagatvojusi pusdienas aicina bērnus pie galda, bet tie negrib nāk un dažādi aizbildinās – vēlāk! Pagaidi! Man tagad svarīgas darīšanas!

Šīs dienas evaņģēlijā Jēzus stāsta par divu veidu aizbildinājumiem: pirmie divi lūgtie viesi aizbildinās ar savām laicīgajām darīšanām. Tiem šķiet, ka viņu laicīgās rūpes ir pietiekošs iemesls, lai varētu nelikties zinis par Dieva aicinājumu. Dievs taču pats ir licis cilvēkam strādāt, ja nu Viņš man prasīs - kāpēc tu nenāci, kad es tevi saucu? - tad varēšu atbildēt – Tu taču pats man liki sviedriem vaigā, smagi strādājot, pelnīt savu maizi visas mana mūža dienas. Kā gan es varētu pamest savu tīrumu un iet uz baznīcu? Pats vien Dievs esi pie visa vainīgs! Vēl „gudrāks” ir otrs. Tas saka - redzi, man ir vērši, un Tu zini, Dievs, ka tie ir jākopj. Tie taču ir dzīvnieki un tos nevar tā vienkārši pamest. Tiem jādod ēst un dzert, tos jāaprūpē, un citas lietas jādara. Pats Tu to, Dievs, tā esi iekārtojis, tādēļ  nevaino mani, ja es nevaru nākt uz Tavu mielastu. Savukārt trešais no aicinātajiem ir „īpaši viltīgs”. Viņš zina Rakstus! Viņš zina, ka Dievs Bībelē sacījis, ka tas, kas ir apņēmis sievu uz laiku ir brīvs no karaklausības. Kā gan tad viņš varētu vēl iet uz Dieva rīkoto mielastu, ja pat no kara viņš ir brīvs? Šādi Kristus atklāj cilvēka samaitāto, nelietīgo dabu, kas izmanto gan dabiskos prāta argumentus, gan pašu Dieva Vārdu, lai noraidītu Dieva aicinājumu. Mēs šodien vairāk pakavēsimies pie viena no iemesliem, kādēļ mūsdienu cilvēki ignorē Dieva aicinājumu - baudīt viņa sagatavotās zāles pret nāvi, proti, materiālistisku pasaules redzējumu.

Vairāk vai mazāk apzināti daudzi mūsdienu cilvēki uzskata, ka zinātne ir pierādījusi, ka pasaule – tās izcelšanās un pastāvēšana ir izskaidrojama bez Dieva, kā visaptveroša elemtārdaļiņu kustība, kuru vada mūžseni dabas likumi. Bieži vien tas arī ir viss, ko cilvēki zina par mūsdienu zinātni. Diemžēl tas, kas lielākajai daļai zinātnieku ir tikai nepierādīta hipotēze, daudziem cilvēkiem no ielas ir kļuvis par neapstrīdamu patiesību.

No tā, ka mūsdienu zinātne spēj daudz ko izskaidrot, tiek secināts, ka Dieva nav.
Materiālistiskais pasaules redzējums nostiprinājās 19. gs. beigās, kad cilvēki sāka uz pasauli raudzīties kā uz lielu mehānismu.  Visums tagad bija kaut kas līdzīgs iedarbinātai automašīnai, kur katra detaļa bija saskanīgi savietojama un izskaidrojama attiecībā pret citām detaļām. Izskatījās, ka šis mehānisms darbojas tik patstāvīgi, ka daudziem sāka šķist, ka tas radies pats no sevis un uztur pats sevi. Tas, ka aiz šī mehanisma vajadzētu būt inženierim, kādam kas ielej degvielu un vada stūres ratu, šķita lieki. Kamēr mašīna darbojās, par to varēja nedomāt. Domāšanas kļūda, kas tika pieļauta, bija vienkārša, proti, cilvēki raudzījās uz atsevišķām detaļām, tās bija savstarpēji izskaidrojamas un šķita, ka ar to pietiek. Apreibinātam no braukšanas ātruma, cilvēkam šķita lieki uzdot tādus jautājumus kā – kurš šo mehānismu salika kopā? Kurš ielēja benzīnu? Kurš uzbūvēja ceļu? Kurš izstrādāja satiksmes noteikumus utt?   Lai gan mūsdienu zinātne pasauli ne tuvu vairs neuzskata par vienkāršu mehānismu, tomēr šī materiālistiskās domāšanas kļūda ir palikusi joprojām – pasaule ir izskaidrojama bez Dieva! Bet vai tā patiešām ir?  Cik tālu savos skaidrojumos ir tikusi naturālistiskā zinātne? Vai ateisms  ir zinātniski pamatots? Atbilde ir – nē! Nepavisam!

Lai gan kvantu fizika ir augstu attīstīta, tomēr tā joprojām nespēj sniegt vienotu pasaules redzējumu. Joprojām nav skaidras izpratnes par visuma izcelšanos; nav zināms kā elemtārdaļiņu jeb mikropasaule saistās ar makro jeb mūsu acīm novērojamo fizisko pasauli. Nevienam nav ne jausmas, no kurienes cēlušies dabas likumi. Cilvēka prāts un tā saistība ar ķermeni joprojām ir mīkla. Tas, ka no nedzīvas matērijas var rasties dzīvība vēl joprojām šķiet tikpat absurdi, kā gadsimtu iepriekš. Tādēļ visnotaļ ir saprotams, kādēļ nesenā žurnālistu aptaujā kādas konferences laikā 50 pasaules vadošie kvantu fiziķi nespēja vienoties pat par pamatlietām. 

Ateisti, kas savu pārliecību cenšas pamatot ar zinātnes atziņām apgalvo, ka zinātne nodarbojas tikai ar drošiem faktiem, ko garantē zinātniskā metode. Savukārt kristiešu uzskati esot balstīti ticībā, kas neesot nekas vairāk kā tikai sena māņticība. Tomēr patiesībā mūsdienu zinātnieki vairs nespēj īsti vienoties par to, kas ir zinātniskā metode un kas ir pati zinātne. Šā iemesla dēļ Oksfordas zinātnes vārdnīcā vispār nav atrodami tādi šķirkļi kā „zinātne” un „zinātnes metode”. Ateistiski noskaņoti ļaudis uzskata, ka šī drošā metode ir matemātika + pieredzē un loģikā balstīti novērojumi. Tomēr jau Alberts Einšteins norādīja, ka „tiktāl, cik matemātikas likumi attiecas uz realitāti, tie nav droši, bet ciktāl tie ir droši, tie neattiecas uz realitāti”. Arī austriešu matemātiķis Kurts Gēdels jau pagājušā gadsimta sākumā pierādīja teorēmu, no kuras izriet, ka gan matemātika, gan cilvēka loģika var sniegt tikai nosacītas un ierobežotas zināšanas. Būtībā visa cilvēka dzīve ir balstīta tikai un vienīgi ticībā – vakardiena ir pagājusi, rītdiena vēl nav atnākusi, mēs atceramies vakardienu, ceram uz rītdienu un tas ir nekas cits kā ticība. Piemēram, mūsdienu dabaszinātnieki tic, ka viss universs ir saprātīgi organizēts, ka tā pamatā ir kāds slēpts, bet saskanīgs kopējs plāns, kuru iespējams atklāt un aprakstīt matemātiskās formulās, ka cilvēka prāts spēj adekvāti uztvert un aprakstīt esamību utt. Tā nav zinātniska hipotēze, bet tā ir fundamentāla ticība, kurā balstās visas zinātniskās hipotēzes. Ikviens zinātnieks, kopš Ņūtona laikiem ir cerējis aiz acīmredzamās pasaules atklāt universa noslēpumus. Šī cerība nav nekas cits kā ticība, ticība tam, ka iespējams atklāt matemātiskas teorijas, kas patiesi apraksta apkārtējo pasauli. Vēstulē ebrejiem mēs lasām, ka „ticība ir stipra paļaušanās uz to, kas cerams, pārliecība par neredzamām lietām” (Ebr.11:1). Un tieši ar to nodarbojas arī zinātniskā pētniecība – tā paļaujas uz to, kas cerams un meklē pierādījumus neredzamām lietām. Ar ko tad zinātniskā pētniecība ir pārāka par kristīgo ticību? Lai atbildētu uz šo jautājumu, nepieciešams nedaudz ieskatīties vēsturē.

Mūsdienu zinātniskās pētniecības pamati rietumu pasaulē meklējami Renesanses laikmetā. Kopš 17. gs. dažādu domātāju prātos arvien vairāk nostiprinājās ideja, ka Dievu iespējams atrast un saprast ar prātu, pētot Dieva radību jeb dabas pasauli. Tika uzskatīts, ka šāda metode ir Bībeles atklāsmes turpinājums, kur Bībele bijusi kā ābece, bet jaunā dabaszinātņu metode ir jau augstākas pakāpes izglītība. Tomēr jau diezgan ātri vairāki domātāji sāka saprast, ka ticības lietās dabaszinātnes nav un nevar būt piemērotas. Tas, kas tiktu atrasts šādā veidā arvien būtu tikai filozofu dievs – dieva ideja vai dieva hipotēze, kas arvien būs nedrošs pieņēmums un kam patiesībā nav un nevar būt nekā kopīga ar dzīvo Dievu, kurš atklājas Bībelē.  Tādēļ kopš 19. gs. dabaszinātnes arvien vairāk sāka pievērsties konkrētām praktiskām problēmām un tehnoloģiju izstrādei. Zinātnieku teorijas nav nemainīgas ticības patiesības, bet laiku pa laikam tās nomaina viena otru, un neviens nevar apgalvot, ka tam, kam zinātnieki tic šodien, tie ticēs vēl pēc 20 gadiem.

Ja kāds apgalvo, ka viņa zinātniskā teorija ir pilnīgi droša, tad viņš visdrīzāk atgādina lietotu automašīnu tirgotāju. Arī lietotu auto pārdevējs ir pilnīgi drošs par savas pārdodamās preces kvalitāti. 

Par „pilnīgi drošu” teoriju tiek uzskatīta arī evolūcijas teorija, bez kuras neesot iedomājama mūsdienu zinātne. Tas ir tiesa, ka mūsdienu zinātne ir grūti iedomājama bez evolūcijas teorijas. Tomēr tās „drošums” ir stipri apšaubāms. Patiesību sakot, tas ir mīts, kurā tās īpašības, kas agrāk tika piedēvētas Dievam, tagad tiek piedēvētas dabai. Fakti, kas ir mūsdienu paleontologu un biologu rīcībā neapstiprina  evolūcijas teoriju. Dabiskā izlase, viens no galvenajām  evolūcijas teorijas balstiem, nav nedz nepieciešama, nedz pietiekama, lai izskaidrotu sarežģītu, kompleksu organismu rašanos. Kādēļ tad evolūcijas teorija tiek joprojām atzīta? Atbildi uz šo jautājumu kādā privātā sarunā ir sniedzis kāds Nobeļa prēmijas laureāts bioloģijā: „Darvinisms ir nekas vairāk kā partijas līnija.” Zinātnieku kopiena ir nolēmusi, ka evolūcijas teorija ir nepieciešama, lai varētu uzturēt zinātnisko materiālismu, kuru sauc par naturālismu, un zinātnieku kopienas lēmumi ir nekļūdīgi, jo tāpat kā komunistu partija Ļeņina vadībā, tā savus lēmumus pieņem kolektīvi. Kritiķi te nav vajadzīgi, jo zinātnes ticība ir tikpat īpaša kā komunistu ticība.

Kur tad slēpjas zinātniski pētnieciskās metodes izcilība, kas to paceļ pāri visai citai izziņai? Nekur! Zinātnieki savā pētniecībā darbojas pēc tiem pašiem principiem, pēc kuriem darbojas ikviens cilvēks ikdienas dzīvē. Vispirms tie novēro kādu parādību universā. Tad veido hipotēzi, kas iespējams ļauj izskaidrot to, kas novērots. Tad no šīs hipotēzes izdara pārbaudāmus paredzējumus. Pēc tam šos paredzējumus pārbauda ar novērojumiem vai eksperimentiem. Visbeidzot maina savu hipotēzi līdz tā saskan ar visiem novērojumiem un paredzējumiem. Patiesību sakot, nevienam no šiem pieciem pētniecības soļiem nav nekāda dziļāka slēpta jēga. Tas vienkārši ir veids, kā mēs ikviens uztveram šajā pasaulē notiekošo. Kur tad slēpjas zinātnes pārākums? Nekur! Tas ir mīts, ka zinātnieks šo pasauli spēj izpētīt un izprast labāk nekā neizglītots zemnieks savos ikdienas novērojumos.  Bieži vien ir tieši otrādi, proti, zinātnieki dzīvo savā fantāziju un iedomu teorētiskajā pasaulē, kam nav nekādas jēgpilnas saistības ar reālo pasauli. Kā piemēru varam minēt kādu ievērojamu vācu kvantu fiziķi, kurš uzskata, ka materiālā pasaule nemaz nepastāv, bet tā esot kaut kas līdzīgs hologrammai. Turklāt viņš nav vienīgais fiziķis, kurš tā domā un līdzīgi spriež arī vairāki neirologi. Tātad pētot matēriju, šie zinātnieki nonākuši tiktāl, ka matērijas nemaz nav.  Tādējādi ir zinātnieki, kas domā, ka tādas matērijas nemaz nav, bet ir citi, kas apgalvo, ka matērija ir viss, kas ir.

Kas tad īsti ir matērija, bez kuras ne kā cita neesot? Jau senie grieķi domāja, ka matērija sastāv no mazām materiālām daļiņām – atomiem. Zinātnieki visos laikos ir ticējuši, ka būs iespējams atrast pamatelementus no kā sastāv matērija, bet loģiski domājot, beigu beigās tā nevar nokļūt ne pie kā cita, kā tukšuma.  Mūsdienu kvantu fiziķi arī domā, ka visa pamatā ir kaut kas līdzīgs tukšumam, proti, kvantu vakuums. Bet kas tas īsti ir un kā radies, neviens īsti pateikt nevar. Tā nu materiālistiem joprojām ir nepārvaramas grūtības definēt pašu matēriju, proti, matērija esot viss, kas ir, un viss, kas ir, esot matērija. Kāda šim izteikumam ir jēga? - es nezinu. Arī viens no izcilākajiem latviešu fiziķiem Edgars Siliņš raksturo materiālismu kā „tumsonību” un ateistu pārliecību par pasaules telpas un laika bezgalību kā „aklu ticību.”

Apgalvojums, ka matērijai noteikti un nepieciešami ir bijis jābūt vienmēr nav korekts, jo pati materiālā pasaule mums neko tādu nesaka. Varētu būt tā, ka nebūtu nekas. Šāda iespējamība ir pilnīgi reāla. Ja materiālisti saka, ka Visums ir mūžīgs, tad viņiem ir jāspēj arī pateikt kādēļ tas eksistē, bet to viņi nespēj. Tā vietā viņi atbild – Visums ir radījis pats sevi, tam nav nekādas jēgas un mērķa. Kā viņi to zina? Ar kādām zinātniskām metodēm viņi to ir atklājuši? Iespējams, ka zinātnieki tiešām varētu nonākt pie secinājuma, ka Visuma pastāvēšanai nav nekādas jēgas un mērķa, bet līdz tam vajadzētu nonākt un to pierādīt, bet nevis vienkārši iesākt ar šādu apgalvojumu. Ja ateisti to pašu vaicātu par Dievu – kādēļ Dievs eksistē, tad atbilde ir vienkārša – Dievs ir, jo Viņam ir jābūt. Jābūt ir jābūt. Tālāki paskaidrojumi te nav nepieciešami. Ir lietas, kas neatrodas mūsu kompetencē. Turpretī kādēļ matērijai ir jābūt un kāda ir tās pastāvēšanas jēga, tas ir loģisks jautājums. Tāpat kā jautājums - no kurienes matērija radās? Pagaidām, kā trāpīgi izteicies, kāds kritisks zinātnieks, kvantu kosmoloģijas sniegtās atbildes ne ar ko daudz neatšķiras no senajiem radīšanas mītiem, kas universa izcelšanos skaidro ar seksuālām orģijām pirmatnējo dievību starpā.

Patiesībā mūsdienu zinātnei nav un nevar būt nekas sakāms par kristīgo ticību. Godīgi zinātnieki to arī nedara. Tāpat zinātnei nav un nevar būt nekas sakāms par dzīve jēgu un morāli, jo jau Deivids Hjūms pierādīja, ka no tā, kas ir, neko nevar pateikt par to, kam jābūt. Zinātne nodarbojas ar to, kas ir, nevis ar to, kam jābūt. Tādējādi lētticīgi cilvēki izsecinot no zinātnes to, ko no tās nevar secināt, maldina paši sevi. Zinātne nav un nevar būt nopietns iemesls, lai atteiktos no žēlsirdīgā Dieva aicinājuma. Āmen.   
IP pierakstīta

anonymous

Re: Sprediķi
« Atbilde #6 : Jūnijs 06, 2013 »

tādi cilvēki kā tu izsūc cilvēcei smadzenes. izsūc un izspļauj, jo nav redzams, ka pašiem tās būtu gājušas labumā.
IP pierakstīta

kpaxxx

Re: Sprediķi
« Atbilde #7 : Jūnijs 06, 2013 »

Varbūt, pirms rakstīt, ir vērts uzzināt, kas ir zinātne un ar ko tā nodarbojas.
IP pierakstīta

Ctulhu

  • Pieslēdzies Pieslēdzies
  • Ieraksti: 42031
  • Ateists
Re: Sprediķi
« Atbilde #8 : Jūnijs 06, 2013 »

Nu jau vairs neizsūc, mums ir aizvien labāki ``insekticīdi`` :)
IP pierakstīta

Ctulhu

  • Pieslēdzies Pieslēdzies
  • Ieraksti: 42031
  • Ateists
Re: Sprediķi
« Atbilde #9 : Jūnijs 06, 2013 »

Ilārs

``Kur tad slēpjas zinātniski pētnieciskās metodes izcilība, kas to paceļ pāri visai citai izziņai? ``

Tikai tajā, ka nekādas ``citas izziņas`` nav.
IP pierakstīta

Ctulhu

  • Pieslēdzies Pieslēdzies
  • Ieraksti: 42031
  • Ateists
Re: Sprediķi
« Atbilde #10 : Jūnijs 06, 2013 »

Ilār un šeit Tu mani reāli sasmīdināji:

``Tas ir mīts, ka zinātnieks šo pasauli spēj izpētīt un izprast labāk nekā neizglītots zemnieks savos ikdienas novērojumos. ``

Mans Tev padoms: pirms runāt aplamības, iedomājiems, ka Tu tagad esi uz operāciju galda un tevi nāk griezt neizglītos zemnieks. Iedomājiems? Patika?
IP pierakstīta

Ctulhu

  • Pieslēdzies Pieslēdzies
  • Ieraksti: 42031
  • Ateists
Re: Sprediķi
« Atbilde #11 : Jūnijs 06, 2013 »

Piedi, Ilār, Bet Tu reāli draudzei vai kam jau nu tur stāsti šitādas, eeee, ``gudrības``?
IP pierakstīta

MJ

  • Atslēdzies Atslēdzies
  • Ieraksti: 7832
  • sirdī vēsturnieks
Re: Sprediķi
« Atbilde #12 : Jūnijs 06, 2013 »

Piedi, Ilār, Bet Tu reāli draudzei vai kam jau nu tur stāsti šitādas, eeee, ``gudrības``?
No otras puses, man ir zināmas aizdomas, ka draudze sprediķa saturā pārlieku neiedziļinās, tā ka viss vēl nav zaudēts :D
IP pierakstīta
Izveido pats savu hokeja komandu:

Ctulhu

  • Pieslēdzies Pieslēdzies
  • Ieraksti: 42031
  • Ateists
Re: Sprediķi
« Atbilde #13 : Jūnijs 06, 2013 »

MJ, ja draudze pie šada texta nevārtās pa zemi/ grīdu nevaldāmos smieklos, tad man par tiem cilvēkiem jau paliek bail.
IP pierakstīta

raven

  • Atslēdzies Atslēdzies
  • Ieraksti: 1370
Re: Sprediķi
« Atbilde #14 : Jūnijs 06, 2013 »

Ilārs
Pēdējo pa diagonāli izlasīju, pusei pat varētu piekrist (ortra puse ir no koteksta izrauti citādi un tamlīdzīga demagoģija), bet absolūti nav skaidrs, kāpēc tu no šiem secinājumiem izdari leap of faith un apgalvo, ka pasaules radītājam jābūt tādam, kā to apraskta kristiešu ticība?
IP pierakstīta