Migla

Lūdzu pieslēdzies vai reģistrējieties.

Lietotājvārds, parole, sesijas ilgums
Paplašinātā meklēšana  

Jaunumi:

Skatīt ierakstus

Šeit var redzēt visus lietotāja ierakstus, kuriem Jums ir pieeja.

Tēmas - EVOLUCIONISTS

Lappuses: [1]
1
Pasaules uzskati: Citi / kopsavilkums
« : Jūnijs 18, 2019 »
KOPSAVILKUMS:

Un tātad:
Pirmkārt, dati ir daļa no kādas noslēgtas vides, kas totāli mākslīgi nošķirta no haosa kādā "vidē", un var būt tikai varbūtīgi, nevis absolūti. Respektīvi relatīvi lielumi ar kuriem operējot ir jānotic, ka tie kaut ko dikti jēdzīgu nozīmē.
otrkārt, eksperimenti ir eksperimentētāja radošais "izrāviens" un arī totāli nozīmē tikai varbūtīgo jeb pieļauj aptuvenību.
treškārt, katrs rezultāts tiek pierakstīts simbolos, kas ir nenoteikti un pastāv tikai uz vienošanās pamata.
ceturtkārt, tos visus datus visu nolasa tikai ar juteklisko aparātu, kas pats par sevi ir ļoti šauras joslas (redzamā gaisma, dzirdamā skaņa) un ierobežotas esamības paraugi.
Es nepaļaujos uz tik NEPRECĪZĀM METODĒM, neskatoties uz to, ka tās paši praktiķi dievišķo līdz nejēgai!
Līdz ar to runas par kaut kādu "precizitāti" tajā ar tiem datiem un eksperimentiem - atvaino, tiem neko jau daudz neuzticos, tie ir mitoloģijas spoki, kas kaut kur kaut kad, kaut ko arī nozīmē, ja pieļaujam un ņemam vērā visu relativitāti.
Precīzi var sākt domāt tikai jēdzienos. Un jēdzienus rada Domāšana, nevis dati vai eksperimenti.
DOMAS EKSPERIMENTS ir precīzākā izpēte, tā vispārina un pietuvina esošajam, bet dati un eksperimenti it bieži rada tādus para-esošā monstrus, kā tavs vulgārais materiālisms, no kura jau vairākus gadsimtus reāli domātāji jau ir distancējušies.
Pie tam! Jēdzienu ievietošana imenences plānā ļauj pārvaldīt teritorijas arī intuitīvi, bez kādas miglas pūšanas par elektriskajiem lādiņiem - DOMA RADA JĒDZIENUS UN VEIDO JĒGU.
Jutekliskie eksperimenti, ar vieim datiem un lādiņiem labākajā gadījumā tiek gadā ar funkcijām, pierādot tikai iespējamos viedokļus kādā noslēgtā jomā - teiksim, zāļu ražošanā un viss, par vispārinājumiem šīm jomām labāk paklusēt, jo tā NAV VIŅU TERITORIJA, tie ir lauciņi konkrētām vajadzībām un viss.
Vispārinājumus veido nevis datu krāvumi, bet JĒDZIENI, JĒDZIENISKAS FIGŪRAS un IMANENCES PLĀNS.
Tādā kārtā, manā teritorijā der viss, ko rada Doma, nevis tas, kas atgadās empīrijā.
Es, starp citu arī neizslēdzu ticību, no kuras tu tā rausties un paradoksālā kārtā arvien tajā attopies savā domāšanā tikkio nav pa rokai datu, terminu un formulu.
Un vēl -- būtiski svarīgi - es nekādā gadījumā neizslēdzu intuīciju savā domājumā, kurā svarīga ir Es apziņas konstrukcija, tā, ko kompītis nepavelk, jo viņš tikai dzenā lādiņus, nevis domā (sk. sīkāk iepriekš, precīzak, detalizētāk). Tieši tāpēc jau domājums ir neatkarīgs no elektriskajiem lādiņiem, ka tam piemīt zināšana ārpus jutekliskā, ārpus materiālā un citas domāšanai tikai "piekārtotas" pasaules daļas, kas ar to savijās kā dimensijas, bet NEAIZSTĀJ, proti, tajā, ko sauc par metafiziku, par transcendenci, kas procesējas domā, kurai nevajag neko citu, lai eksistētu, tā ir substance - PAMATS.

2
Pasaules uzskati: Citi / Pesimisma gadsimta gaitā
« : Jūnijs 18, 2019 »
Es jau sāku domāt, ko mēs te vingrojam, kāds vispār labums, no tādas bezcerīgas runāšanas, ja ticība pēc definīcijas paliek savās pozīcijās, kas arī tās galvenais uzdevums, saglabāt nemainīgo, radot evolūcijai derīgo drošības ilūziju. Tā nevar mainīties, ticības noliegšana pat var draudēt ar psihes traumu, jo gēnu programas tik lēti savu līniju nespēj mainīt nekādu argumentu, ne domu eksperimentu rezultātā (to rāda arī nebeidzama atkārtošanās dažās "diskusijās").
Pat ja pavirši ielūkojamies vēsturē:
Kāds galu galā no tā visa labums: atomistu filosofija izbeidzās jau sengrieķu laikos, tiem sekojošais Feierbahs ar savu totālo materiālismu izdzisa jau 19.gadsimtā. Nosacīti to turpināja marksisti, kaut arī „ar atlaidēm” dialektikas ietvaros. Mūsdienās kaut kas tāds var nosacīti eksistēt tikai kā reliģijas domājums, kā visos laikos Vienīgais un Pareizais, kam sakrālā nolemtībā "nevar būt citas nozīmes" un skaidrojuma, kas pēc būtības arī jau viduslaikos ir nogrimis uzstādījums. Tas ir kas līdzīgs nepierādamajam Augstāko kosmisko Spēku radošajam garam, kas pastāv ticībā, un satur tikai tik daudz nosacītas oriģinalitātes, ka to lieto, kā ierobežota cilvēka prakses lauciņa paplašinājuma dēļ līdz kosmiskiem apmēriem… Lai gan no otras puses – kurš gan vecmodīgais domājums neuzprasās par vienīgo un pareizo.
Laikam jau grūti ticošam prātam pieņemt realitāti, kas vienmēr ir cita, nekā teorijas to mēģina ieslodzīt savos shēmu rāmjos. Un pat pretenciozi pasniegt šo savu neglābjami novecojušo versiju, kā veselīgu, derīgu vai oriģinālu domājumu!
Dvēsele skumst - teiktu tradicionālists, kompis skumst - tā to pašu pa savam teiktu sektanti-materiālisti!
Kāds citādi labums? Varbūt afektos un perceptos, mākslinieciskajā žanrā? Prāta un iztēles kompozīcijās?

3
Ateisms / Materiālisms ir ticības paveids
« : Jūnijs 17, 2019 »
Materiālisms un no tā it kā izrietošais "ateisms" būtībā ir vienas un tās pašas gēnu programas diktāta sekas - viens apgalvojums ir ticēt Iespējamajam, kā Jau Zināmajam, bet otrs paradoksālāks ticības paveids: vajag ticēt neticībai... dialektiski, neko teikt!
Savā ziņā tas ir absurds no gēnu programas uzstādījuma viedokļa, kaut gan ar panākumiem nomierina satraukto psihi ne sliktāk, kā dievišķa Simbola un tā aktīvo plūsmojumu izvirzīšana par ticības objektu.

4
Mūsu DNS kodos pastāv virkne ģenētisku evolūcijas ceļā izveidotu dabas programu, kas diktē uzvedību, liek būt un vairoties utt. Būtiski ir tas, ka izdzīvošanas programas paspārnē eksistē arī nepieciešamība pieņemt lēmumus apstākļos, kad nepietiek zināšanu - un to nepietiks nekad, jo neizzinātais ir bezgalīgi plašais, nebeidzams ierobežotās "zināmā" teritorijas para-universs, "lieta sevī", "mistiskais" utt. nav svarīgi, kā to dēvē katrā atsevišķā gadījumā. Taču cita programa "teritorijas kontroles" programa spiež rīkoties arī tad, kad pierādījumu NAV un nevar būt katrā ierobežotā lauka ietvaros. Tāpēc, lai realitātē rīkotos tiek ieviestas zināmas ticības shēmas - te nu piedāvājums ir plašs un izvēle liela - sākot no ticības "materiālistiskai domai", kas "smadzeņu putru vada ar elektrisko lādiņu lēcieniem" līdz augstākajiem kosmiskajiem spēkiem, kas valda paši par sevi un paši no sevis.
Tas viss ir normāli. Jebkura TICĪBA IR NORMĀLA PARĀDĪBA. Tā palīdz eksistēt haosa apstākļos, lai nebūtu jānolien tikai savā "zināmā un kontrolētā" kaktiņā, bet varētu eksistēt brīvāk (skat. gribas brīvības idejas) un tiešām nodarboties arī ar jaunradi, nevis vienas shēmas paplašināšanu un citu shēmu noliegšanu vien, kā ta ikdienas cilvēkam pierasts.
Tāpēc - ticiet! Būs labi.

5
Man nav un nevar būt pretenziju pret cilvēku, kura psihē kā jebkurā darbojas evolūcijas programas, tai skaitā tā, kura atbild par ticību, kā vienu no izdzīvošanas stratēģiju programām. Man nav ne mazāko iebildumu, ja cilvēks dzīvo savā mītiskā teritorijā, ko ierobežo tādas kategorijas, kā tradīcija, prakse un kādā jomā iegūtas zināšanas. Tā ir viņa izvēle. Savā teritorijā ikviens drīkst ierobežoties, kā vien viņam ērtāk – fiziķis, lai robežojas materiālismā, mācītājs – garīgajās sfērās, mākslinieks perceptu un afektu sensuālismā utt.
Bet es neesmu gatavs piekrist tādā gadījumā, ja šis pašierobežojies cilvēks savu mītisko teritoriju cenšas izplest par vispasaules likumu, kā, piemēram: „viss ir materiāls” vai otrādi – „viss ir radīts no nekā” un tādā garā. Gluži vienkārši, arī citas līdzīgas imanences teritorijas ir tikpat domājamas un tikpat nepierādāmas, kā viņējā.
Vienīgais, ko lūdzu: runāsim precīzi! Es šeit vienkārši piesaucu kritisku, nevis mītisku domāšanu. Ja gadījumā mēs vienosimies, ka šeit runājam kādam eksperimentam IEROBEŽOTĀ teritorijā – pieņemsim, tikai materiālajā, vai tikai garīgajā plāksnē (kā piedāvā citi tēmu ierosinātāji), tad man nekas nav pretī. Ierobežošanās ir dabiska domāšanas procedūra, kamēr nekļūst simboliski, ikoniski - shematiska, bet ļausim savai domai skeptiski vērtēt savu zināšanu, atvērsim iztēli, procesēsim intuīcijas un skaidri apzināsim ROBEŽAS. Lūk, tad var sākties saruna par modiem: enerģiju, vielu, melnajiem caurumiem vai arī atklāsmēm, piemēram.
Nevis tādā fanātisma diskursā, kā – ir tikai tā un citādi nevar būt NEKAD. Tad vienkārši jāpasmaida un nopietna saruna nesanāk, kā saka jūsu sētiņā, jūsu robežās jums ir ērti – ņematies vien tur, jo kopējām vajadzībām nepieciešami daždažādi „domas produkti”…

Lappuses: [1]