Migla

Lūdzu pieslēdzies vai reģistrējieties.

Lietotājvārds, parole, sesijas ilgums
Paplašinātā meklēšana  

Jaunumi:

Skatīt ierakstus

Šeit var redzēt visus lietotāja ierakstus, kuriem Jums ir pieeja.

Tēmas - Ilārs

Lappuses: [1]
1
Evolūcijas Teorija / Cilvēks
« : Novembris 26, 2018 »

2
Kristietība / Laiks
« : Februāris 09, 2018 »
Augustīns par jautājumu - “Kas tad ir laiks? - saka: "Ja neviens man to nejautā, es zinu, bet, ja es vēlos to izskaidrot kādam, kas jautā, es nezinu. Tomēr es paļāvīgi saku, ka zinu…” Savu paļāvību Augustīns pamato pagātnes, tagadnes un nākotnes esamībā, bet beigu beigās atzīst, ka “patiesībā par laiku mēs varam pateikt vienīgi to, ka tas ir, jo tiecas nebūt.” Brīdi padomājis, Augustīns secina, ka laiks ir subjektīvs jēdziens, jo pagātne, tagadne un nākotne “kaut kādā veidā atrodas cilvēka dvēselē, nekur citur es tos neredzu.” Tomēr Augustīns saprot, ka laikam vajadzētu pastāvēt arī neatkarīgi no mums, pat neatkarīgi no saules un citiem debesu spīdekļiem, vajadzētu būt tam, ko Ņūtons vēlāk sauca par absolūto laiku, un viņš secina, ka laiks ir kaut kā nezināma, varbūt pašas dvēseles izstieptība. Tātad gribot negribot Augustīns atgriežas pie subjektīvas laika izpratnes, un pēc mokošām pārdomām secina: “Tu, mans mierinājums, Kungs, mans Tēvs, esi mūžīgs, turpretim es esmu sašķīdis laikos, kuru kārtību es nezinu, un manas domas – manas dvēseles dziļākās dzīles – plosa nemierīga daudzveidība, līdz tavas mīlestības uguns šķīstīts un attīrīts, es ieplūdīšu tevī.”
 
 

 

3
Dievs / Jēzus nevainīgā ieņemšana
« : Decembris 23, 2017 »
Pateicoties mūsdienu bioloģijas atklājumiem ir zināms ģenētiskais mehānisms, kas nosaka vai bērns būs meitene vai zēns. Pat ja Marija kāda dabas untuma dēļ būtu kļuvusi grūta bez vīrieša līdzdalības, viņa varētu dzemdēt tikai meiteni, nevis zēnu, vai arī Marija nav bijusi īsti sieviete un Jēzus nav bijis īsti vīrietis. Tomēr Pāvils par Kristu saka, ka “Dievs sūtīja savu Dēlu, kas piedzima no sievietes”. (Gal. 4: 4) Evaņģēlijos lasām, ka Marija bija svētītākā no visām sievietēm (Lk. 1: 42) un viņa  dzemdēja Dēlu (Mt. 1: 25). Jēzus bija patiess cilvēks, un viņš pieņēma mūsu, tas ir, kritušā cilvēka iedragāto dabu. Lai gan viņš nekad negrēkoja, viņš tika kārdināts un piedzīvoja līdzīgus kārdinājumus, kā ikviens vīrietis (Ebr. 2: 14-18).

Kad eņģelis Marijai pavēstīja, ka tā taps grūta un dzemdēs Dēlu, Marija bija izbrīnījusies:  Kā tas var būt? Jo es vīra nezinu.” Ja vēlamies Marijas izbrīnu pārfrazēt zinātniskā žargonā, tad viņas jautājums skan – kur tad es dabūšu vīrišķās hromosomas? Tad eņģelis viņai atbildēja: “Svētais Gars nāks pār tevi, un Visuaugstā spēks tevi pārklās, tādēļ arī, kas dzims, būs svēts un tiks saukts – Dieva Dēls.


Jautājums “kā” attiecībā uz Dievu parasti ir nepareizs jautājums. Tā vietā būtu jāvaicā “kādēļ”. Tādēļ tekstā mums netiek sniegtas detaļas par to, kā tieši tas notiks. Turklāt evaņģēlijs tika rakstīts ne tikai 21. gadsimta, bet visu laiku cilvēkiem. Ja evaņģēlijā būtu atrodams stāsts par X un Y hromosomām un kādu īpašu ģenētisku mehānismu, turpat 2000 gadus lasītāji būtu domājuši, ka teksta autors ir vai nu traks vai arī stāsta acīmredzamas muļķības. Pat mūsu dienās daudzu cilvēku zināšanas ģenētikā ir niecīgas, ja vispār tādas ir. Tādēļ zinātniska apraksta vietā eņģelis stāsta Marijai par Svētā Gara darbu, un viņš arī saka, ka Marijas radiniece Elizabete, sieviete lielā vecumā, ir tapusi grūta un gaida bērnu. Un tad eņģelis piebilst - Jo Dievam nekas nav neiespējams. Lūk, te arī atbilde uz jautājumu – no kurienes Jēzus vīrišķās hromosomas,

Doma, ka Dievam vajadzētu noteikti pakļauties tai kārtībai, kuru viņš ir noteicis priekš cilvēkiem un tādā mērā, kāda mums tā ir zināma un saprotama 2018. gadā, ir dīvaina. Ikvienam, kurš izvirza šāda veida argumentus vajadzētu vispirms izvērtēt savas domas par Dievu. Ja Dievs ir tāds, par kuru lasām Bībelē, Dievs, kuram nekas nav neiespējams, tad mēs varam sagaidīt, ka Dieva Dēlam pieņemot cilvēka dabu netrūka iespēju, kā to izdarīt.

4
Pasaules uzskati: Citi / Latvija
« : Novembris 17, 2017 »

Tuvojoties valsts svētkiem varētu apmainīties domām par Latviju un dzīvi tajā. Par pamatu varētu ņemt mūsu valsts Satversmes vārdus:


„Latvijas identitāti Eiropas kultūrtelpā kopš senlaikiem veido latviešu un lībiešu tradīcijas, latviskā dzīvesziņa, latviešu valoda, vispārcilvēciskās un kristīgās vērtības. Uzticība Latvijai, latviešu valoda kā vienīgā valsts valoda, brīvība, vienlīdzība, solidaritāte, taisnīgums, godīgums, darba tikums un ģimene ir saliedētas sabiedrības pamats. Ikviens rūpējas par sevi, saviem tuviniekiem un sabiedrības kopējo labumu, izturoties atbildīgi pret citiem, nākamajām paaudzēm, vidi un dabu."

5
Ateisms / zinātniskais materiālisms
« : Novembris 06, 2017 »
Jaunais lietu skatījums, kura saknes iestiepjas vismaz viduslaikos un iespējams sniedzas vēl tālāk senatnē, bija uzskats, ka vispārīgi jēdzieni un idejas realitātē nepastāv. Pastāv tikai atsevišķais un konkrētais. Piemēram, vispārīgs jēdziens „koks” realitātē nepastāv, bet reāli ir tikai atsevišķi, konkrēti koki. Ja agrāk par atsevišķo un konkrēto sprieda pamatojoties uz vispārīgo, kas tika uzskatīts par reālo, patstāvīgo un nemainīgo, tad tagad tikai konkrētas lietas un parādības tika atzītas par reālām. Tā bija doma, ka nevis idejas nosaka mūsu izpratni par pasauli, bet pati dabas pasaule savās ārējās izpausmēs atklāj savu būtību, un sekojoši tā ir pilnīgi izzināma un to iespējams paveikt ar zinātniskās metodes palīdzību, tas ir, pētot detaļas, pētot atsevišķo, krājot informāciju.

Tālāk tika secināts, ka dabas pasaule ir totāla, cilvēks ir vienkārši daļa no tās, ļaunums ir zināšanu trūkums vai sociālo apstākļu radīta problēma. Pats cilvēks pēc savas dabas ir labs. Dabas pasaule tādējādi ir sevi uzturoša mašīna, bet cilvēks - saprātīgs dzīvnieks, kurš cenšas pacelties pār dabas pasauli. Lai to paveiktu, viņa galvenais uzdevums ir pareizi saprast un skaidrot viņa paša maņu uztvertos datus. Pasaulei nav nekāda augstāka mērķa vai jēgas, tādēļ nav jānopūlas ar tā meklēšanu, bet galvenais uzdevums ir izzināt, kā dabas pasaule darbojas, lai varētu pār to valdīt.

Tie īsumā ir filozofiskie pamati, uz kuriem balstās tas, ko parasti saprot ar mūsdienu zinātnisko pasaules uzskatu. Sekojoši reliģijai cilvēka dzīvē vairs nav praktiskas nozīmes, un par dzīves galveno filozofiju kļūst kāds no materiālisma paveidiem. Atlika vēl tikai pašu cilvēku izskaidrot kā apkārtējās dabas produktu, ko ar lielu apņēmību paveica darvinisms, un zinātniskā materiālisma bilde bija aptuveni gatava.

kā cilvēku veido apkārtējā vide, tad viņam, protams, nav izvēles iespēju, bet visu cilvēka dzīvi nosaka tikai viņa ekonomiskās intereses – vairāk ēdiena, vairāk brīva laika, vairāk baudas un vairāk naudas. No cilvēka, kurš radīts pēc Dieva tēla un līdzības, un iesaistīts kosmiskā drāmā, kur uz spēles ir likta viņa dvēsele un mūžīgā dzīvošana, cilvēks tagad bija pārtapis par labklājību meklējošu un patērējošu dzīvnieku. Bet vai tas tiešām tā ir? Vai tas patiesi ir zinātniski pamatojams? Vai zinātnei pieder pēdējais vārds cilvēka dzīves jēgas un morāles jautājumos? Vai varbūt, atsakoties no visa pārpasaulīgā, cilvēki vienkārši laimīgi smaidīdami idiota smaidu dodas pretī neprāta uzvarai pār saprātu?

6
Kristietība / Ticība un zināšanas
« : Janvāris 21, 2017 »
Starp ticību un zināšanām pastāv radikāla atšķirība, bet ne vienmēr tas tiek ņemts vērā. Ticība un tās īpašais raksturs nav svešs arī sekulāros jautājumos, piemēram, mēs sakām - es ticu Latvijai, kas ir pavisam kas cits, nekā - es kaut ko zinu par Latviju. Varbūt varam pamēģināt noformulēt - kas ir ticība un kas zināšanas, kas tām raksturīgs.   

7
Kristietība / Vai mums vēl ir cerība?
« : Februāris 01, 2016 »
Daļa no kristīgās cerības kontekstualizācijas ir saistīta ar iesaistīšanos sarunā ar šā laika sekulārajām cerībām. Tā, piemēram, Atklāsmes grāmata iesaistās diskusijā ar Romas valsts pretenzijām uz universālu un mūžīgu valdīšanu.

Mūsu laikos mēs dzīvojam modernā progresīvisma vīstošās godības pasaulē, ar modernās pasaules visaptverošo ideoloģiju, kas pieviļ visus, iesaistot tos iluzorā cerībā, ka nākotne būs vai vismaz tai jābūt labākai nekā tagadne. Tās galvenie, joprojām dzīvie sapņu stāsti ir ekonomiskais neoliberālisms un globalizācija, ar tās mītu par nebeidzamu izaugsmi un tehnoloģisko optimismu, kas, protams, ir nezināšanā balstīta pārliecība, ka cilvēces izdomas spēja atrisinās visas mūsu problēmas un aizvedīs mūs uz tehnisku utopiju, kur daba tiks pilnīgi pakļauta cilvēkam un visi nepakļāvīgie dabas spēki pakļauti mūsu vajadzībām un vēlmēm. Abi dabiskie sabiedrotie, kas viens otru papildina ar saviem maldiem ir – bezgalīga ekonomiskā izaugsme un tehnoloģiskais optimisms, kas protams ir maldīga cerība, ka tam, ko varam darīt un ko varam iegūt nav robežu. Draudošajai ekoloģiskajai katastrofai būtu vajadzējis apturēt šos vājprātīgos sapņus, bet progresīvisma spēks ir tik liels, ka tas turpina dzīvot, īpaši tas sakāms par Savienotajām Valstīm. Viena no šo pieviļošo maldu versijām ir klimata pārmaiņu noliegums.

Vēl viena mūsdienu konteksta iezīme ir tā, ka cilvēce pašreiz ir ieguvusi varu iznīcināt pati sevi un visu pārējo radību, visu planētu Zemi. Arī agrāk cilvēcei ir nācies sastapties ar reāliem vai iedomātiem katastrofiskiem pasaules gala draudiem, un daudzas civilizācijas ir sabrukušas pārmērīgas savu resursu ekspluatācijas dēļ. Tomēr tikai ar atomieroču izstrādi tieši cilvēces rokās ir nonākusi spēja pašiem neatgriezeniski iznīcināt visu pasauli – iespēja, kas kā Damokla zobens karājās pār pasauli visu Aukstā kara laiku. Mēs pašreiz esam tā kā nedaudz mazinājuši šīs katastrofas draudus, tomēr tie nekad nepazudīs pilnīgi. Daudz sarežģītāka attiecībā uz tās cēloņiem, izaicinājumiem un tuvākā nākotnē paredzamām sekām ir draudošā ekoloģiskā katastrofa. 

Ja atomkara draudi kopš Nagasaki un Hirosimas ir palikuši tikai draudi, tad ekoloģiskā katastrofa jau ir sākusies. Lai gan tāpat kā atombumba tā ir cilvēku radīta, mēs esam zaudējuši pār to kontroli. Tā tagad iet pati savu ceļu, kas neapstāsies pat tad, ja mums izdotos tuvākajā laikā piepildīt nereālo sapni – pilnīgi pārtraukt oglekļa emisiju, pat tad ekoloģiskā katastrofa ies savu ceļu ar dažām paredzamām un daudzām neparedzamām sekām. Nopietni domājoši cilvēki te redz cerības krīzi. Ja agrāk tika daudz runāts par to, ko varam darīt šajā sakarībā, piemēram, pārstrādājot atkritumus un atbalstot organizācijas, kas cīnās ar klimata pārmaiņām, tad tas visa notika ar domu, ka mums ir pietiekoši daudz laika, lai novērstu nelaimi. Turpretī tagad esam sapratuši, ka lai gan mēs varam mēģināt vismaz nedarīt to, kas vēl vairāk pasliktinātu situāciju, tomēr daudz kas jau iet pats savu ceļu un nav vairs ne apturams, nedz novēršams. Un ja nedz politiķi, nedz domātāji, nedz kristieši baznīcas solos neuztver situāciju nopietni, kā gan mēs vēl varam uz kaut ko cerēt?

8
Vēsture / Vēstures Jēzus
« : Jūnijs 16, 2015 »
Priekšvārds

Grāmatas rakstīšana par Jēzu ir pagrūts uzdevums. Tā sākumā nevarētu būt apņemšanās pienācīgi attiekties pret personu, kura daudzu gadsimtu garumā rosinājusi miljardiem cilvēku pielūgsmi un pēdējos divos gadsimtos ir bijusi intensīvas pētniecības un diskusiju priekšmets. Kad es plānoju šī grāmatas saturu, es nolēmu, ka galveno uzmanību pievērsīšu vēsturiskajam evaņģēliju Jēzum, ko iespējams lielākā daļa lasītāju arī sagaidīs, bet šī grāmata nebūs vieta, kur apskatīt daudzās dažādās pieejas un to rezultātus, kas atrodami mūsdienu Jēzus dzīves pētniecībā. Es pavisam noteikti nevēlos, lai mani lasītāji nezinātu, ka šādu pieeju ir daudz, un, ka tā, kuru es izvēlos šajā grāmatā, ir tikpat strīdīga kā jebkura cita.

Tomēr tā vietā, lai virspusēji ieskicētu daudzas pieejas, man šķita, ka būs pareizāk, ja es pastāstīšu, kā to redzu es. Būtībā tas nozīmē lasīt evaņģēlijus kā versijas par Jēzus vēsturi (un ar ‘vēsturi’ es domāju tāda veida vēsturi, kādu cilvēki rakstīja senajā pasaulē) tā visa kontekstā, ko mēs zinām par 1. gs. vēsturisko situāciju, kurā Jēzus tiešām dzīvoja. Es uzskatu, ka evaņģēliji lielā mērā ir balstīti to aculiecinieku liecībās, kas pazina Jēzu viņa dzīves laikā, un es īsi paskaidrošu savas pieejas pamatojumu 2. nodaļā, balstoties avotos. Tā vietā, lai attēlotu minimālu Jēzu, kas rekonstruēts uz maza evaņģēlijos sniegto datu pamata, kā tas vērojams pie daudziem mūsdienu pētnieku vēsturiskā Jēzus aprakstiem, es esmu centies ņemt nopietni tos dažādos veidus, kuros Jēzu attēlo paši četri evaņģēliji. Atšķirības tajos es uztveru kā priekšrocību: tās ļauj mums saskatīt vairāk nekā tikai vienu sarežģītas personas šķautni. Es neesmu iedomājies, ka mēs varētu atbrīvoties no visām interpretācijām un pievērsties tikai kailiem Jēzus dzīves faktiem – vai atgriezties pie vairāk nekā tikai dažiem faktiem, kam būtu maza nozīme, ja tie būtu viss, kas mums zināms. Tomēr es domāju, ka evaņģēliji sniedz mums pieeju tam skatījumam, kā Jēzu uztvēra tie, kas atradās kopā ar viņu, cilvēki, kas pieredzēja šos notikumus no iekšpuses, un kuri dziļi ietekmēja viņu pašu dzīves. Man tās šķiet tādas zināšanas par Jēzu, kurām ir būtiska jēga, vienalga kā mēs izlemjam ar tām rīkoties.

Ričards Bauhems

1. nodaļa: Jēzus kā universāls tēls

Jēzus no Nācaretes vai Jēzus Kristus, kā viņu sauc kristieši, bez šaubām ir vislabāk zināmā un visietekmīgākā persona pasaules vēsturē. Mūsdienās divi miljardi cilvēku sevi uzskata par kristiešiem, kas liecina, ka Jēzus nosaka viņu attiecības ar Dievu un viņu dzīves ceļu šajā pasaulē. Šādu Jēzus sekotāju skaits pašreiz ir lielāks un procentuāli sastāda lielāku daļu no pasaules iedzīvotājiem kā jebkad agrāk. Tiek lēsts, ka katru dienu kristiešu skaits palielinās par 70 000. Kristiešu skaita pieaugums ir vērojams par spīti tā kritumam Rietumu pasaulē, īpaši Rietumeiropā un par spīti tiem, kuri uzskata, ka Jēzus nozīme zūd. Viņiem vajadzētu rēķināties ar pārsteidzoši straujo kristiešu skaita pieaugumu citās pasaules daļās, tādās kā, piemēram, Āfrika

(un kurš gan varētu to domāt?) Ķīnā. Jēzus vairs noteikti nav tikai Rietumu kultūras ikona, un patiesībā viņš tāds nekad nav bijis. Viņš dzīvoja Vidējos austrumos, un kristietības pirmajos gadsimtos ticība viņam izplatījās visos virzienos – ne tikai uz Grieķiju un Romu, Franciju un Spāniju, bet arī uz Ēģipti, Ziemeļāfriku, Etiopiju, Turciju, Armēniju, Irāku, Persiju un Indiju. Kristietība bija pasaules reliģija jau sen pirms tā kļuva par Eiropas reliģiju.

Tādējādi Jēzus nekad nav bijis Rietumu reliģijas un kultūras ierobežots. Patiesībā neviena cita persona nav tik plašā mērogā pārvarējusi cilvēces kultūru atšķirības un atradusi sev vietu tik daudzos dažādos kultūras kontekstos. Kad Jēzus tika izmantots, lai attaisnotu kundzību un apspiešanu, apspiestie, kā piemēram, melnie vergi Amerikas dienvidos, ļoti bieži guva drosmi pretoties tam, pateicoties Jēzus solidaritātei ar tiem. Kamēr modernais kristietības periods pārāk viegli tika identificēts ar Rietumu imperiālismu un koloniālismu vai Rietumu kultūras izplatību, pati Jēzus figūra ir bijusi veids kā no šīm asociācijām izvairīties. Āfrikāņu, indiešu un japāņu Jēzus meklējumi turpinās, kamēr Jēzus iedvesmoti ļaudis turpina atrast viņu nabagajos, slimajos un mirstošajos, lai kur tie atrastos un kas tie būtu.

Jēzus nav pat kristietības ierobežots. Viņš ir nozīmīga figūra islamā, Dieva vēstnesis, kurš parādās Korānā. Daudzi hinduisti un budisti ir labvēlīgi skaidrojuši Jēzu savu tradīciju ietvaros. Nesen daži jūdu domātāji ir mēģinājuši izvirzīt pretenzijas uz Jēzu kā autentisku jūdu mācītāju. Ir sastopamas labvēlīgas Jēzus interpretācijas marksistu vidū. Pastāv New Age Jēzus versijas. Vēl vairāk, respekts pret Jēzu, vienlaicīgi noraidot baznīcu, ir kļuvis par ierastu attieksmi sekulārajos Rietumos. Parasti Jēzus ir ticis nošķirts no apsūdzībām par reliģijas slikto ietekmi, fanātismu un vardarbību. Vēl joprojām Jēzus piesaukšana savā lietā dod zināmas priekšrocības, lai gan vairāk tas sakāms par Savienotajām Valstīm nekā Lielbritāniju vai Ziemeļeiropu.

Neviena cita persona nav iedvesmojusi tik daudz gleznotāju, rakstnieku, mūziķu un pat kinematogrāfu kā Jēzus. Pastāv brīnišķīga Jēzus vizuālā portreta dažādība vairākās tradīcijās kā, piemēram, bizantiešu un krievu ikonās, Etiopijas baznīcas mākslā, skulptūrās un vitrāžās viduslaiku Rietumos, Renesanses laika glezniecībā, kristiešu mākslā Āfrikā, Latīņamerikā un Indijā. Tik liels ir bijis Jēzus personas atstātais iespaids, ka tas sniedzas stipri tālāk par noteiktu Jēzus Kunga un Pestītāja portretu. Mākslā viņš var simbolizēt cilvēces universālo raksturu; viņa ciešanas un nāve var nest vēsti, ka Golgāta atrodas visur; īpašās mūsdienu vēstures šausmas var rast izpausmi krucifiksā. Literatūrā atrodami neskaitāmi Jēzus tēli, viegli atpazīstami ar pietiekoši ģimenisku līdzību. Šāda māksla un literatūra var nebūt saistīta ar reliģisku ticību, bet joprojām nest miesā nākšanas mācības nospiedumu, tas ir, tāda Kristus, kurš sevi identificē ar visu cilvēci, daloties kopējā cilvēcībā un kopējā visu cilvēku stāvoklī. Par spīti dziļajai Jēzus aizmirstībai populārajā mūsdienu Eiropas kultūrā, cilvēki joprojām sevi saista ar viņa stāstu, kad tas tiek stāstīts. Filmas par Jēzus dzīvi ir neizbēgami strīdīgas, bet tomēr tās var gūt lielus panākumus, tāpat kā Jēzus mūzikli.

Pat neliels Jēzus vēsturiskā un mūsdienu tēlu bagātības piemērs atklāj satriecošu dažādību. Vai Jēzus beigu beigās nav kļuvis par neko vairāk kā tukšu trauku, kuru var piepildīt ar jebkura veida saturu? Nav pārsteigums, ka visu šo tēlu starpā ir daži ļoti savādi tēli, kam ir maza līdzība ar pārējiem. 1960tajos gados Nāves jūras tīstokļu pētnieks Džons Alegro izvirzīja viedokli, ka Jēzus patiesībā bijis halucinogēna sēne! Šādi kuriozi fanātisku spekulāciju piemēri nāk un iet, un tiek aizmirsti. Bet kā, piemēram, ar vairākiem afrikāņu melnā Kristus tēliem? Lai saprastu tos, ir jāsaprot, ka tie nav mēģinājums apgalvot, ka jūds Jēzus, kurš dzīvoja 1. gs. Palestīnā patiesi bija melns afrikānis. Tas, kas tiek pausts ar šiem tēliem, ir - saistība starp Jēzu kā kopējo Pestītāju un melnajiem cilvēkiem, kas tiek uztverta afrikāņu kristiešu ticībā. Tas, kas tiek šeit attēlots ir Kristus mīlestības pilnā solidaritāte, kurš mīlestībā identificē sevi ar visiem cilvēkiem, melnos ieskaitot.

Šis piemērs izskaidro vismaz daļu no Jēzus tēlu dažādības dažādos kristietības vēstures periodos un kultūras kontekstos. Šie tēli vēsta, ka Jēzus tika uzskatīts par būtiski nozīmīgu dažādos dzīves un laikmetu kontekstos. Īpaši mokošie un asiņainie Kristus ciešanu tēli vēlīnajos viduslaikos pieder sabiedrībai, kuru mocīja sērgas un karš. Ticīgie atrada Kristū Dievu, kas bija kopā ar viņiem viņu ciešanās. Bet šāds uzsvars nevarētu būt iespējams, ja Jēzus evaņģēlijos nebūtu attēlots kā ciešanu un nāves sāpju pārņemts pie krusta staba. Vismaz kristietības valdošajā tradīcijā šādi Kristus tēli bija evaņģēliju iedvesmoti. Evaņģēlijs bija šo tēlu avots. Tie attēlo nevis figūru, kas veidota pēc katra iegribas vai vēlmēm, bet evaņģēliju Kristu, kā viņš tajos laikos un vietās šķita visciešāk saistīts ar ticīgajiem.

No kristīgās ticības skatījuma šādai praksei ir savas briesmas. Ko, piemēra pēc, lai iesāk ar vācu kristiešu āriešu Kristu no nacistu laikiem? Daži Jēzus tēli ir tik izkropļoti iepretī evaņģēliju Kristum, ka tajos viņš nav pat atpazīstams. Tie ir ideoloģiski ļaunprātīgi Jēzus tēla izkropļojumi, mēģinot izmantot viņa vārdu pilnīgi citādi, nekā tas attēlots evaņģēlijos. Tādējādi evaņģēliji arvien ir bijuši ne tikai avots, bet arī kritisks Jēzus tēlu mērs. Un tā kā tēli nekad nevar attēlot vairāk kā tikai vienu aspektu no tā Jēzus dziļuma un komplicētības, kas atrodams evaņģēliju Jēzu, tad kristieši arvien ir atgriezušies pie evaņģēlijiem, lai meklētu savu Jēzus tēlu tajā stāstu un izteikumu bagātībā, kas atrodami evaņģēlijos.

Visbeidzot, tie ir četri Jaunās Derības evaņģēliji, kas tieši vai netieši iedvesmojuši burtiski ikvienu Jēzus tēlu gan baznīcā, gan ārpus tās. Tādējādi šīs mūsu grāmatas stratēģijai ir savs pamats iet atpakaļ pie evaņģēlijiem un meklēt tajos savu vēsturiskā Jēzus attēlu. Bet šeit mēs sastopamies ar vēl vienu fenomenu: vēsturiskā Jēzus meklējumiem vairāk nekā divu pēdējo gadsimtu garumā akadēmiskajā pētniecībā. Daudzi pētnieki ir meklējuši vēsturisko Jēzu ne tikai evaņģēlijos, bet meklējot kādu citu dziļāku vēstures slāni aiz evaņģēlijiem un rekonstruējot īstā Jēzus tēlu no tā, ko viņi uzskata par vēsturiski uzticamāko evaņģēliju materiālu. Šim jautājumam mēs pievērsīsimies nākošajā nodāļā.

9
Dievs / Jēzus Kristus
« : Decembris 13, 2013 »
Jesajas pravietojums par Mesijas dzimšanu

Viscaur Vecās Derības tekstiem vijas īpašs motīvs – Mesijas nākšana. Ar sevišķi skaidru noteiktību tas izskan pravieša Jesajas grāmatā, kas tapusi turpat 700 gadus pirms Kristus dzimšanas. Tas bija laiks, kad visapkārt jūdu tautai veidojās vareni politiski spēki – lielvaras, kas apdraudēja mazās tautas likteni. Pravietis šajos politiskajos procesos saskata Dieva sodu par tautas neuzticību. Kā mierinājumu un nākotnes glābiņu Jesaja sludina Mesijas nākšanu. Vārds „Mesija” ebreju valodā nozīmē „Svaidītais”, kas grieķu valodā tiek tulkots kā „Kristus”. Ķēniņu un priesteru svaidīšana ar eļļu Vecajā Derībā bija zīme viņu svaidīšanai ar Svēto Garu, kas dots viņu aicinājuma pildīšanai. Kad pravieša sludinātais būs īstenojies, apustulis Pēteris savā Vasarsvētku sprediķī apliecinās - Jēzu no Nācaretes Dievs svaidījis „ar Svēto Garu un spēku”, bet apustulis Jānis sacīs, ka Dievs Viņam devis savu Garu „bez mēra” (Ap.d.10:38; Jņ.3:34).

Dziļi simbolisks ir fakts, ka ebreju valodā paša pravieša Jesajas vārds nozīmē „Dieva glābšana”, kas satura ziņā ir gandrīz identisks ar Jēzus vārdu - „Dievs ir glābšana”. Pravietis saka, ka lai īstenotu nodomu glābt savu tautu, pats Dievs dos tai īpašu zīmi: „Redzi, jaunava kļūs grūta un dzemdēs dēlu, un viņa tam dos vārdu Imanuēls.” (Jes.7:14) Vārds Iamanuēls nozīmē „Dievs ar mums”. Pēc jūdu Midrāšā  sniegtā skaidrojuma, Dieva vārds Jahve norāda uz Viņa klātbūtni un ir zīme, kas liecina par dziedināšanu un glābšanu Mesijas laikā. Atklādams Mozum savu vārdu Jahve – „Es Esmu, kas Es Esmu”, Dievs to nosauc par zīmi (2.Moz.3:12). Tas, ka pravietis Jesaja jaunavas grūtniecību un bērna dzemdēšanu arī sauc par zīmi, ir ļoti svarīgi. Jaunavas grūtniecība ir brīnumaina, pārdabiska zīme, kas norādīs uz Dieva klātbūtni. Pēc Jēzus dzimšanas eņģelis Bētlemes ganiem sacīs: „Un to ņemieties par zīmi: jūs atradīsit bērnu autos ietītu un silē gulošu.” (Lk.2:12) Citiem vārdiem - jūs atradīsit Jesajas pravietoto Bērnu – Mesiju – To Kungu. Agrīnās baznīcas kristieši, saukdami Jēzu par Kungu, apliecināja, ka viņi tic tam, ka Jēzus ir pats Jahve, jo ebreju vārdu Jahve viņu lietotajā Bībeles grieķu versijā tulkoja – Tas Kungs.

Bez pravietojuma par brīnumaino piedzimšanu no jaunavas, pravietim ir vēl citas lietas, ko sacīt par gaidāmo Mesiju. Savu vēsti viņš ietērpj dziļa patosa pilnos vārdos, kas līdz ar citiem viņa izteikumiem pēc jūdu vēsturnieku domām: „pieder pie nepārspētiem runas mākslas paraugiem.”  Ieklausīsimies šo neparasto vārdu skanējumā: „Jo mums ir piedzimis Bērns, mums ir dots Dēls, valdība guļ uz Viņa kamiešiem. Viņa vārds ir: Brīnums, Padoma devējs, Varenais Dievs, Mūžīgais tēvs un Miera valdnieks.” (Jes.9:5) Jau lasot pravieša vārdus, dzirdama īpaša pacilātība un svinīgs prieks, kas kļūst vēl izteiktāks, kad iedziļināmies to saturā.

Vispirms pravietis pārsteidzošā veidā paskaidro Bērna dzimšanu ar norādi, kas šis Bērns ir Dēls. Pārsteidzoši tas ir tādēļ, ka ebreju vārds, kas šeit lietots, jau nepārprotami norāda, ka dzimušais Bērns ir vīriešu kārtas. Tas liecina, ka autors ir vēlējies kaut kādā īpašā veidā uzsvērt, ka šis Bērns ir Dēls. Turklāt, gara acīm skatīdams nākotni, viņš par to runā tā, it kā tā jau būtu piepildījusies un kļuvusi par tagadni. Nav šaubu, ka pravietis vēlas pasacīt, ka šis brīnumainais Bērns ir īpašs Dēls, proti, paša Dieva Dēls, kā to liecina viņam veltītie vārdi. Tomēr pirms šiem vārdiem pravietis saka, ka uz šā Bērna – Dēla kamiešiem guļ valdība. Tā Jesaja norāda, ka šajā Bērnā piepildās ķēniņam Dāvidam sen dotais Dieva apsolījums: „Kad tavs laiks būs piepildījies un tu dusēsi līdz ar saviem tēviem, tad Es uzcelšu savu dzimumu pēc tevis, kas nāks no tavām miesām, tam es nostiprināšu viņa ķēniņa valstību... un es nostiprināšu viņa ķēniņa valstības troni uz mūžīgiem laikiem.” (2.Sam. 7:12-13) Tālāk pravietis Jesaja saka, ka šā mesiāniskā Ķēniņa valdīšana aptvers visu pasauli, tā „ies plašumā” un „būs bez gala”, un būtiska šīs valstības iezīme būs, ka tā nesīs mieru starp Dievu un cilvēci un izplatīsies ar vēsti par miera Ķēniņu (Jes.9:6). Vēlāk eņģelis Gabriēls, pavēstīdams Jaunavai Marijai par viņas gaidāmo bērnu, atkārtos pravieša vēsti: „Un redzi, tu tapsi grūta savās miesās un dzemdēsi Dēlu, un sauksi Viņa vārdu: Jēzus. Tas būs liels, un Viņu sauks par Visaugstākā Dēlu, un Dievs Tas Kungs Tam dos Viņa tēva Dāvida troni, un Viņš valdīs pār Jēkaba namu mūžīgi.” (Lk.1:31-32) Tagad pievērsīsimies pravieša vārdiem, ar kuriem viņš raksturo Mesiju.

„Brīnums, Padoma devējs”: Te Jesaja lieto īpašu izteiksmes veidu, kas paturēts latviešu tulkojumā. Citi tulkojumi parasti ir vairāk literāri, tulkojot šo vārdkopu – „brīnumainais Padomdevējs”. Brīnumains tomēr ir vājāks izteiksmes veids. Pravietis šeit grib pasacīt, ka šis Bērns būs tāds Padomdevējs, kas būs ne tikai brīnumains, bet īsts Brīnums cilvēku vidū. Viņš pats būs Brīnums, tas ir, viņš nebūs viss īpaši apdāvināts bērns, kuru mēs varētu saukt par brīnumbērnu, bet Brīnums cilvēku vidū – pats Dievs starp cilvēkiem.
Ikvienam padomdevējam ir nepieciešama gudrība. Dāvida dēlam ķēniņam Salamanam piemita ļoti liela gudrība – tik liela, kā nevienam cilvēkam pirms vai pēc viņa (I Ķēn. 3:12). Tomēr šis Bērns būs gudrāks par Salamanu, jo Viņā „apslēptas visas gudrības un atziņas bagātības” (Kol. 2:3). Tādēļ pravietis Jesaja kādā citā vietā par Mesiju saka: „Pār to klāsies un to sargās Tā Kunga Gars, gudrības un saprāta gars, padoma un spēka gars, atziņas un Tā Kunga bijības gars.” (Jes.11:2) Gudrība, kas būs nepieciešama un piemitīs šim Bērnam, nebūs cilvēciska izveicība, bet tāda gudrība, kas nepieciešama cilvēces izpirkšanai un glābšanai. Šāda dievišķa gudrība ir pārcilvēciska – „ko acs nav redzējusi un auss nav dzirdējusi un kas neviena cilvēka sirdī nav nācis”, tādēļ cilvēkiem tā bieži šķiet ne tikai nesaprotama, bet pat muļķīga. (2.Kor.2:9; 1:23). Tādēļ pravietis īpaši uzsver un apliecina, ka šim Bērnam piemitīs tāda gudrība, kas raksturīga vienīgi pašam Dievam. Šā iemesla dēļ šo Padomdevēju sauks par Brīnumu.  Brīnums ir kaut kas tāds, kas pārsniedz cilvēka dzīves pieredzi un nav izskaidrojams cilvēciskās gudrības ietvaros.

„Varenais Dievs”: Šis vārds labi saskan ar iepriekšējo vārdu - „Brīnums, Padoma devējs.” Burtiski ebreju valodā tas gan skan - Varoņdievs vai Dievs - Varonis, tomēr lai izvairītos no pārpratumiem un uztvertu šā vārda patieso jēgu, ir pareizi dot priekšroku tulkojumam – „Varenais Dievs.” Šā vārda nolūks ir iedrošināt grēka izbiedētas sirdis, apliecinot, ka Mesija būs tāds, kas „var uz visiem laikiem izglābt tos, kas caur Viņu nāk pie Dieva, vienmēr dzīvs būdams, lai tos aizstāvētu.” (Ebr.7:25) Šo brīnumu kristieši daudzina Ziemassvētku dziesmās – Bērniņš, kas dus Marija klēpī un dzer viņas pienu, ir pats visvarenais Dievs, kas uztur debesis un zemi!

„Mūžīgais Tēvs”: Tiem, kas pazīst kristiešu mācību par trīsvienīgo Dievu, varētu šķist savādi, ka pravietis Mesiju sauc par mūžīgo Tēvu. Tomēr te nav nekā dīvaina. Jesaja šeit nerunā par Dieva personām, bet saka, ka Mesija būs mūžīgais Tēvs saviem ļaudīm – ticīgajiem cilvēkiem. Visu neskaitāmo cilvēka dzīves pārmaiņu vidū, Viņš būs nemainīgi gādīgs Tēvs, kas rūpēsies par savu tautu. Vēstules ebrejiem autors par Jēzu vēlāk sacīs, ka Viņš ir „vakar un šodien, tas pats mūžīgi” (Ebr.13:8). Pasaulē, kur viss mainās ik brīdi, kur nekam it kā nevar uzticēties, Mesija būs nemainīgs un paliekošs. Kādā citā vietā pravietis vēlreiz atkārto savu domu: „Tu, Kungs, esi mūsu Tēvs, mūsu Pestītājs: jau no seniem laikiem tas ir Tavs vārds.” (Jes.63:16). Šī doma par Mesiju kā mūžīgo savas tautas Tēvu ir atrodama arī citviet Bībelē. Kādā no ķēniņa Dāvida psalmiem mēs lasām: „Kā tēvs apžēlojas par bērniem, tā Tas Kungs apžēlojas par tiem, kas Viņu bīstas.” (Ps.103:13) Dziļš mierinājums nāk no šiem vārdiem, kas kā gādīgas tēva rokas apskauj tos, kas šajā pasaulē jūtas kā bāreņi.

„Miera valdnieks”: Mesija būs ķēnišķīgs valdnieks. Pēc savas miesas Viņš sēdēs uz Dāvida troņa, būdams likumīgs ķēniņa Dāvida pēctecis. Tomēr viss, ko mēs par Viņu iepriekš dzirdējām neliecina, ka Viņš varētu būt viens no šīs pasaules valdniekiem. Pravietis Viņu jau nosauca par „Mūžīgo Tēvu” un Viņa valstību raksturoja kā tādu, kurai „nav gala”. Papildinot šo sarakstu ar vārdu „Miera valdnieks”, pravietis norāda, ka Mesija nepavisam nebūs līdzīgs šīs pasaules valdniekiem. Parasti valdnieki savu varu cenšas nostiprināt ar spēku, nereti ar karu palīdzību. Turpretī šis Ķēniņš nesīs mieru. Protams, tas nebūs politisks, bet gan garīgs miers, kuru nesīs Jesajas sludinātais Ķēniņš. Viņš nesīs mieru starp Dievu un cilvēci, paveikdams cilvēku labā to, ko tie nespēja paši. Citā vietā, runādams par Mesiju, pravietis sacīs: „Viņš bija ievainots mūsu pārkāpumu dēļ un mūsu grēku dēļ satriekts. Mūsu sods bija uzlikts viņam mums par atpestīšanu, ar viņa brūcēm mēs esam dziedināti.” (Jes.53:5) Tomēr, kad starp Dievu un cilvēkiem tiks nodibināts miers, tas izplatīsies arī cilvēku starpā. Galu galā Mesija panāks to, ka „Vilki un jēri ies kopā ganos, un lauva ēdīs salmus kā vērsis, bet čūskas barība būs pīšļi. Tie nedarīs vairs nedz ļauna, nedz posta visā Manā svētajā kalnā.” (Jes.65:25) Tāds būs Mesijas – Miera Ķēniņa nestais dievišķais miers.  Pasaule savstarpējos cīniņos par vietu zem saules arvien ir liela nemiera un raižu pilna. Pacelts kā Damokla zobens pār katru cilvēku glūn baisais nāves vaigs, kas pat vislielākās laimes brīžos liek mums nodrebēt un skumji nopūsties - šajā pasaulē nav atrodams īsts un paliekošs miers. Šī cilvēka dzīves traģiskā sāpe tiek izdziedāta dziesmās, aprakstīta dzejā un attēlota gleznās – īsa un nemiera pilna ir cilvēka dzīve. Tādēļ ieklausies! Cauri gadsimtiem izskanējušajā pravieša vēstījumā par Miera Ķēniņu cilvēcei tiek apsolīts īsts un patiess miers. Kad Dieva noliktais laiks bija piepildījies, šis senais Jesajas pravietojums par miera ķēniņa nākšanu tika īstenots, un pāri Bētlemes pakalniem izskanēja varenā eņģeļu himna: „Gods Dievam augstībā, un miers virs zemes, un [Dievam uz] cilvēkiem labs prāts.” Kādā vientuļā Bētlemes mājvietā autiņos tīts, silītē uz salmiem gulēja Brīnums, Padoma devējs, Varenais Dievs, Mūžīgais tēvs un Miera valdnieks.

10
Dievs / Ļaunuma cēlonis
« : Decembris 03, 2013 »
Viens no iebildumiem apskatāmā jautājuma sakarībā, kas izskanējis "Miglas valstībā" ir Dieva vārdi par Ēģiptes faraonu: „Es nocietināšu viņa sirdi” (2. Moz. 4:21; 7:3). Arī daudzi citi mūsdienu skeptiķi izmanto šo stāstu, apgalvojot, ka Dievs ir ļauns un nežēlīgs, un daži pat apgalvo, ka stāsts par Ēģiptes faraona sirds nocietināšanu un tai sekojošo Ēģiptes pirmdzimto nogalināšanu ir viens no iemesliem, kādēļ tie vairs netic Dievam. 

Te jānorāda, ka šādos gadījumos, kad burtiska kāda Bībeles panta izpratne ir pretrunā ar kādu citu ticības artikulu, kas iedibināts balstoties skaidros Rakstu vārdos, ir jāatsakās no burtiskas neskaidrā panta izpratnes. Tādējādi nedrīkst sacīt, ka faraona stūrgalvības cēlonis bija Dievs vai ka Dievs bija tas, kurš apcietināja faraona sirdi.   

Vispirms ir jāievēro, ka faraona sirds jau sākotnēji bija cieta, tā ka Dievs neko jaunu tajā neradīja, nedz arī viņš svārstīgo faraona sirdi padarīja stūrgalvīgu un spītīgu pret paša faraona gribu. Kā to norāda pravietis Ecechiēls, cilvēku sirdis pēc savas dabas jau ir akmens sirdis (Ecech. 11:19 un 36:26). Tādējādi Dievs atstāja faraona sirdi tādu, kāda tā jau bija. Augsutīna par to saka: „Kad Dievs nemīkstina, tad par viņu tiek sacīts, ka viņš nocietina”.

Runājot par faraona sirdi Dievs lieto tādu pašu vārdu „nocietināšu” (chāzaq), kādu viņš lieto aicinot Ābrahāmu vai pravieša Ecechiēla grāmatā runājot par savām avīm: „ievainotās pārsiešu un slimās stiprināšu.” (Ecec. 34: 16) Bez šaubām starp slimo avju stiprināšanu un faraona sirds nocietināšanu pastāv atšķirība, lai gan lietots ebreju valodā ir viens un tas pats vārds. Avju gadījumā Dievs patiešām var dāvāt tām spēku, kura tām iepriekš nebija, jo viņš pats ir šā spēka avots un pats vēlas to dot „pēc Savas gribas labā nodoma” (Ef. 5:1). Neko tamlīdzīgu nevar sacīt par faraona sirds nocietināšanu, jo doma ir pilnīgi citāda, lai gan vārds lietots viens un tas pats. Piemēram, Ps. 147: 13 par Dievu tiek sacīts, ka „Viņš nostiprina tavu vārtu aizšaujamos”, bet Ecechiēla 30: 25 Tas Kungs saka: „Tiešām, Es stiprināšu Bābeles ķēniņa elkoņus, bet Ēģiptes ķēniņa elkoņi sašļuks.” Uzvara un miers ir tā kunga dāvana, tādēļ šeit nedrīkst runāt par nocietināšanu tādā pašā nozīmē, kā runājot par faraona sirds nocietināšanu, jo faraona gadījumā tā nav Dieva dāvana, bet sods. Šādu Svēto Rakstu pantu apskatīšana, kur  lietots viens un tas pats vārds palīdz tuvoties pareizai izpratnei.

Raksti saka, ka Dievs nocietināja faraona sirdi, un, ka pats faraons nocietināja savu sirdi. Daudzviet citur Rakstos atrodami līdzīgi izteikumi, kas skaidrojami Mūsu Tēvs lūgšanas vārdu gaismā: „neieved mūs kārdināšanā”, ko Jēkabs savā vēstulē skaidro šādi: „Neviens, kas tiek kārdināts, lai nesaka: Dievs mani kārdina, - jo ļaunām kārdināšanām Dievs nav pieejams, un pats Viņš nevienu nekārdina. Bet katru kārdina viņa paša kārība, to vilinādama un valdzinādama.” (Jēk. 1”13-14) Dažus šajā sakarībā mulsina ebreju valodas gramatika, jo vārds „nocietināt” šeit ir formā, kas apzīmē transitīvu, arvien pieaugošu darbību un norāda arī uz citu personu, kas veic šo darbību, tomēr citur Rakstos tas ne vienmēr ir tā. Šī darbība ebreju valodā var apzīmēt arī atteikšanos iejaukties, pamest kādu pašu savā ziņā.

Šie atzinumi palīdz faraona sirds apcietināšanu saprast šādi: „Es nocietināšu faraona sirdi, Es atstāšu viņu bez ievērības; Es atļaušu viņam rīkoties saskaņā ar viņa sirds cietību.”  Tādējādi šis izteikums, kā to liecina arī baznīcas tēvu Ireneja un citu skaidrojumi, nozīmē, ka Dievs pieļaus faraona sirds apcietināšanu, bet nevis tādā nozīmē, ka Dievs vēlētos vai atbalstītu kaut ko ļaunu, vai būtu pret ļaunumu vienaldzīgs. Tādējādi mēs gan sakām, ka Dievs nocietina faraona sirdi, bet viņš to ne vēlas, nedz arī dara, bet ļauj faraona sirdij palikt tādai pašai, kāda tā ir un faraonam rīkoties saskaņā ar savas sirds cietību.

11
Scientisms / Zinātnes robežas
« : Novembris 04, 2013 »
Pavisam noteikti zinātniskā metode ir varens instruments, bet tai ir savas robežas. Šie ierobežojumi ir balstīti tajā apstāklī, ka hipotēzei ir jābūt pārbaudāmai un falsificējamai, kā arī eksperimentiem un novērojumiem, jābūt atkārtojamiem. Tas dažus jautājumus padara nepieejamus zinātniskai metodei. Zinātne nevar pierādīt vai atspēkot Dieva esamību vai citu pārdabisku parādību. Dažreiz, zinātniskie principi tiek izmantoti, lai mēģinātu radīt uzticību dažām nezinātniskām idejām, piemēram, inteliģenta dizaina teorijai. Bet „inteliģentais dizains” nav zinātne, jo dievišķās būtnes esamību nevar pārbaudīt ar eksperimentu palīdzību.

Zinātne arī nespēj sniegt vērtējumus par to, kas labs un slikts. Tā nevar piemēram, sacīt, ka globālā sasilšana ir kaut kas slikts. Ir iespējams izpētīt globālās sasilšanas cēloņus un sekas un par šiem rezultātiem sniegt ziņojumu, bet tā nevar apgalvot, ka viena vai otra cilvēka darbība ir nepareiza, piemēram, ka cilvēki, kuri nav aizvietojuši parastās gaismas spuldzes ar kompaktajām luminiscences spuldzēm ir bezatbildīgi.

Reizēm, dažas organizācijas izmanto zinātniskus datus, lai panāktu savus mērķus. Tas nojauc robežu starp zinātni un morāli, un mudina veidot " pseido - zinātni ", kas mēģina leģitimizēt kādu produktu vai ideju, kas nav tikusi pakļauta stingrai pārbaudei.

Un tomēr, ja to izmanto pareizi, zinātniskā metode ir viens no vērtīgākajiem instrumentiem, ko cilvēki ir jebkad radījuši. Tā palīdz mums risināt ikdienas problēmas un  tajā pašā laikā palīdz mums saprast, dziļus jautājumus par pasauli un Visumu, kurā mēs dzīvojam.

http://science.howstuffworks.com/innovation/scientific-experiments/scientific-method10.htm





Ctulhu

Zinātne var gan pārbaudīt un noraidīt hipotēzi par dievu:
a) izmantojot varbūtību teoriju un faktu, ka ir tieši 0 datu jeb evidences šai hipotezei par labu
b) izmantojot loģiku un atrodot pretrunas pašā hipotēzē, tā ``pārdabiski spēki`` jau ir iekšēji pretrunīgs nonsenss.

Tālāk:

Zinātne pasaka gan, kas ir labs vai slikts priekš cilvēkiem un priekš saprātiem vispār, loģiski ka jebkas tāds, kas saprātus bojā/iznīcina, padara primitīvākus/degradē.

``Tas nojauc robežu starp zinātni un morāli``

jāņem vērā, ka morāle jeb ētika jau nav nekas cits, kā zinātnes nozare.

12
Scientisms / Zinātne un tās metode
« : Novembris 04, 2013 »
Zinātne un tās metode mūsdienās vairs netiek uzskatīti par skaidri definējamu, no citām cilvēka intelektuālajām aktivitātēm nošķiramu sfēru. Šā iemesla dēļ Oksfordas Zinātnes Vārdnīcā nav pat tāda šķirkļa kā "zinātne" un "zinātnes metode".

Nav grūti ievērot, ka zinātnieki savā pētniecībā darbojas pēc tiem pašiem principiem, pēc kuriem darbojas ikviens cilvēks savā ikdienas dzīvē. Vispirms tiek novērota kāda parādība universā. Tad veidota hipotēzi, kas iespējams ļauj izskaidrot to, kas ticis novērots. Tad no šīs hipotēzes tiek izdarīti pārbaudāmi paredzējumi. Pēc tam šos paredzējumus pārbauda ar novērojumiem vai eksperimentiem. Visbeidzot hipotēzes tiek mainītas līdz tās saskan ar visiem novērojumiem un paredzējumiem. Patiesību sakot, nevienam no šiem pieciem pētniecības soļiem nav nekāda īpaša, dziļāka jēga. Tas vienkārši ir veids, kā mēs ikviens uztveram šajā pasaulē notiekošo.

13
Scientisms / Reliģija un zinātne
« : Octobris 26, 2013 »
Faraday Institute for Science and Religion - University of Cambridge pēta reliģijas un zinātnes savstarpējās attiecības. Raksti atrodami gan angļu, gan krievu, gan vairākās citās valodās.  Sākuma ievietoju atsauci uz  Dr John Polkinghorne ievadrakstu.

Džons Polkinghorns ir ieguvis maģistra grādu matemātikā un doktora grādu fizikā. Daudzus gadus bijis matemātiskās fizikas profesors Kembridžas Universitāte, piedalījies zinātniskajā pētniecībā un strādāja pie elementārdaļiņu teorijas izstrādes, kas noveda pie kvarka atklāšanas. 1979. gadā viņš atteicās no profesora amata, uzsāka teoloģijas studijas un 1982. gadā kļuva par mācītāju Anglikāņu baznīcā.


http://www.faraday.st-edmunds.cam.ac.uk/resources/Faraday%20Papers/Faraday%20Paper%201%20Polkinghorne_EN.pdf

http://www.faraday.st-edmunds.cam.ac.uk/resources/Faraday%20Papers/Faraday%20Paper%201%20Polkinghorne_RUS.pdf

14
Vakardien drusku par daudz aizrāvos un šodien jāstrādā. Mēģināšu atgriezties pie mūsu sarunas kādā brīvākā brīdī. Lai jums pagaidām nebūtu garlaicīgi:

http://www.cosmicfingerprints.com/read-prove-god-exists/

Executive Summary:
 
Part 1: Language, Information, and the Origin of DNA (Read Transcript)

Most arguments about evolution and intelligent design offer only anecdotal evidence and are inherently incapable of actually proving anything.  We must get better evidence in order to get to the bottom of this!  Fortunately, the science of modern communications easily provides us with the tools we need to get answers.  Although the details are complex, the concepts are easily grasped by anyone with a high school education.


Patterns occur naturally – no help required from a ‘designer’. Many patterns occur in nature without the help of a designer – snowflakes, tornados, hurricanes, sand dunes, stalactites, rivers and ocean waves.  These patterns are the natural result of what scientists categorize as chaos and fractals.   These things are well-understood and we experience them every day. 

Codes, however, do not occur without a designer. 
 Examples of symbolic codes include music, blueprints, languages like English and Chinese, computer programs, and yes, DNA.  The essential distinction is the difference between a pattern and a code.   Chaos can produce patterns, but it has never been shown to produce codes or symbols.  Codes and symbols store information, which is not a property of matter and energy alone.  Information itself is a separate entity on par with matter and energy.

Proof that DNA was designed by a mind:   (1) DNA is not merely a molecule with a pattern; it is a code, a language, and an information storage mechanism.   (2) All codes we know the origin of are created by a conscious mind.  (3) Therefore DNA was designed by a mind, and language and information are proof of the action of a Superintelligence.

We can explore five possible conclusions:

 
1) Humans designed DNA

 2)  Aliens designed DNA

 3) DNA occurred randomly and spontaneously

 4) There must be some undiscovered law of physics that creates information

 5) DNA was Designed by a Superintelligence, i.e. God.
 
(1) requires time travel or infinite generations of humans.  (2) could well be true but only pushes the question back in time.  (3) may be a remote possibility, but it’s not a scientific explanation in that it doesn’t refer to a systematic, repeatable process. It’s nothing more than an appeal to luck .  (4) could be true but no one can form a testable hypothesis until someone observes a naturally occurring code.  So the only systematic explanation that remains is (5) a theological one.

To the extent that scientific reasoning can prove anything, DNA is proof of a designer.

Part 2: A Christian and an Atheist Go the Zoo
(Read Transcript)


“Did the Antelope evolve into the Giraffe?”   According to Darwinian evolution, the necessities of the environment, random mutation and natural selection working together caused the antelope to grow a longer neck and become a giraffe.  OK, then what does communication theory say about that hypothesis?

Natural Selection is perfectly valid and has been proven time and time again.   But most people will be very surprised to discover that no one has ever actually demonstrated that random mutation can create new information.  Information theory shows us why this is so: In communication systems, Random Mutation is exactly the same as noise, and noise always destroys the signal, never enhances it. 

In communication systems this is called information entropy, and the formula for information entropy is exactly the same as thermodynamic entropy.  Once lost, the information can never be recovered, much less enhanced.  Thus we can be 100% certain that random mutation is not the source of biodiversity.  A tool is provided, www.RandomMutation.com, that allows you to experiment and see for yourself that random mutation always destroys information, never enhances it.

This observation is also confirmed biologically by Theodosius Dobzhansky’s fruit fly radiation experiments, Goldschmidt’s gypsy moth experiments, and others.  Decades of research were conducted in the early 20 th century, bombarding fruit flies and moths with radiation in hope of mutating their DNA and producing improved creatures.  These experiments were a total failure – there were no observed improvements – only weak, sickly, deformed fruit flies.  Giraffes may have evolved from antelopes – I never said that couldn’t happen, and I remain open to the possibility that it did. But it certainly wasn’t because of Random Mutation!

We have proof that life on planet earth was designed by a mind – and that if life did evolve, the capacity to evolve had to be designed in.   The word “Evolution” in the English language always refers to an intelligent process (in business, society, technology etc.) and the only usage in which it allegedly doesn’t is naturalistic Darwinian evolution.  But communication theory shows us that Evolution by Random Process is a hypothesis without proof.

Finally this presentation concludes with a brief observation: There is an interesting correspondence between Judeo-Christian theology and modern information theory, the statement words and language are the essence of creation: “And God said… In the beginning was the WORD;” that the worlds were
spoken into existence.

15
Dievs / eksistences jēga
« : Novembris 29, 2012 »
Tēma pārvietota no "Scientisms"

Tātad, lai kaut ko uzzinātu par realitāti, ir nez no kurienies (lasi no pagājušā gadsimta sākuma austriešu pozitīvistiem) jāuzkonstruē superstruktūra, kurā "iespiest" realitāti, lai varētu to mērīt. Ērti, bet ļoti vecmodīgs un šaurs skatījums uz realitāti.

Lappuses: [1]