Migla

Lūdzu pieslēdzies vai reģistrējieties.

Lietotājvārds, parole, sesijas ilgums
Paplašinātā meklēšana  

Jaunumi:


Atbilde uz ierakstu

Šajā tēmā neviens nav rakstījis vismaz 120 dienas.
Varbūt labāk sākt jaunu tēmu?
Vārds:
E-pasts:
Tēma:
Ieraksta ikona:

Pārbaude:
Lūdzu ievadiet attēlā redzamo kodu
Klausīties burtus / citu attēlu

Lūdzu ievadiet attēlā redzamo kodu:
virziens, kas pretējs virzienam "ziemeļi":

saīsnes: alt+s - nosūtīt, alt+p - priekšskats


Tēmu kopsavilkums

Rakstīja: EzītisMiglā
« : Augusts 26, 2013 »

Ilārs
Citāts
zaudējam mācību par iedzimto grēku un Kristu kā cilvēces pestītāju
Nē. Iedzimtais grēks = tas, kāpēc šeit piedzimst. Kristus - tāpat var pestīt. Vari pieņemt, ka dvēsele tik ilgi reinkarnējas, kamēr viņai pielec veienīgi pareizā Kristus vēsts - ja tev tas labāk patīk....

Citāts
iegūst nirvānu jeb pilnīgu saplūšanu ar dievību
Nav tik vienkārši. Budistiem ir nirvāna, bet Dieva nav. Krišnaīti saka, ka no saplūšanas ir jāizvairās, un ka labāk ir saglabāt savu induvidualitāti un atjaunot sākotnējās attiecības ar Dievu.

Citāts
Baznīcas izteikti noraidošā attieksme pret reinkarnācijas mācību vainagojās ar gandrīz pilnīgu šīs mācības izzušanu rietumu domātāju vidū.
Jā, nebija jau grūti vainagoties, piemēram, visus katarus iznīcināja fiziski.
Varbūt, baznīcai ir izdevīgi turēt cilvēku bailēs no mūžīgajām ciešanām?

Citāts
Bībele neapšaubāmi māca par cilvēka personisku eksistenci pēc nāves un miesīgu augšāmcelšanos. Miesa nav ļaunums, no kura jāatbrīvojas, bet tā Kristū tiek darīta svēta un pārveidota jaunai, mūžīgai dzīvei
Pārveidota tādā mērā, ka pazaudē pat dzimuma pazīmes?
Protams, kaut kāda miesa ir vajadzīga, lai varētu darboties noteiktā vidē. Vislabāk būtu brīvi maināma miesa.
Miesa arī kristietībā ir krietni otršķirīga, jo būtību nosaka tieši dvēsele, miesa ir vairāk kā instruments, kā tāds akvalangs, apģērbs.

Citāts
Dievs ir pilnīgi nošķirts no reinkarnācijas apļa un neko nezina par ciešanām.
Tā nav. Palasi "Ghagavad-Gītu", Dievs to vien dara kā visādos veidos cenšas izvilkt dvēseles ārā no bedres. Protams, ievērojot brīvo gribu.

Citāts
Kristietis visā radībā redz Dieva labestību un mīlestību pret sevi un cenšas par to pateikties Dievam.
Kā var to saredzēt tādās lietās kā, piem, infekcijas slimības, kas piebeidz mazu bērnu dzīvības?

Citāts
Viņš ir pārliecināts, ka visu labo, ko viņš iegūst, viņš pats ir nopelnījis iepriekšējā dzīvē.
Ja "labais" ir lielāka māja un resnāks televizors, tad jā. Taču patiesais labais ir - atjaunot mīlestības pilnas attiecības ar Dievu.

Citāts
šī mācība ir visaugstākajā mērā neētiska, jo tā veiksmīgajiem ļauj gozēties pašapmierinātības saulē
jebkuru mācību var nepareizi pielietot un izkropļot. Piemēram ,kristietību - uzskatīt, ka Kristus par visu ir samaksājis, un ka paradīze man garantēta, daru ko gribu.

Citāts
Ciešanās un nelaimēs otram nevar palīdzēt arī neviens cilvēks, jo katrs pļauj to, ko viņš sējis
.. tai skaitā arī to, ka neesi kādam palīdzējis, un tāpēc tev nepalīdz? ;) Vai otrādi - tev palīdz, jo esi palīdzējis. Vispār jau tas sapelnīto algu un parādu vezums ir tik milzīgs, ka praktiski visiem cilvēkiem ir vienādi smags.

Citāts
Slimajiem un nabagiem nākas vainot pašiem sevi
vispār, tas ir normālāk nekā vainot kādu citu. OK, ateismā ir kārtībā, tur nevienu nevaino.  Ko vaino kristietībā? Dievu - par to, ka viņš tādu sistēmu ir izdomājis un pieļauj, ka notiek ļaunums, arī ar maziem nevainīgiem bērniem?

Citāts
Vienmēr, pat visdraudīgākajos apstākļos, kristietis var cerēt uz apstākļu maiņu un labvēlīgu nākotni.
Hinduists tāpat, jo viņš jau savu nākotni nezina. Ja nu sākas labvēlīgs periods?
Taču, kā jau minēju, tad būtiskais ir tieši izrauties no reinkarnācijas riteņa, un to panāk ne ar labiem darbiem - no labās armas, t.i. piedzimšanas karaļa ģimenē tāpat nav īpaša labuma, jo tā agri vai vēlu beidzās. Hinduisti māca, ka ir pat tādas vietas, kurās dzīvo būtnes - padievi, dzīvo ilgi, kādus 10000 gadus, tādā kā musulmaņu paradīzē. Taču pēc tiem 10000 gadiem vienalga nomirst un tad var piedzimt - kaut vai kā ubags tepat uz šīs zemes. Tāpēc ir jātiecas izrauties ārā no reinkarnācijas apļa, nevis vākt "labo karmu".
Rakstīja: AMF
« : Augusts 26, 2013 »

Uz morāli nevajadzētu attiecināt terminu "īsts", Ezi. Morāle ir tikai ar tinti rakstīti vārdi uz nodzeltējuša papīra.
Rakstīja: EzītisMiglā
« : Augusts 26, 2013 »

Ctulhu
Citāts
reinkarnācija ``palido`` tāpēc, ka dabā nav tās fizikāla mehanisma, turklāt tāda nevarētu būt evolucionāri izveidojusies
. i. mehānisms tev nav zināms, un tad atkal evidences un absences.
Uz šī jau "palido" viss, visas reliģijas un ticības, tā ka te nekā jauna nav - ar ko lai reinkarnācija īpaši atšķirtos no parastās pēcnāves dzīves.

Citāts
zināšanas nenozīmē nekādu ``dievkopības sajūtu``, zināšanas ir konkretas fizikās. ķīmijas utt. zināšanas
Tās ir sausas zināšanas, kuras var salikt enciklopēdijā.  Īstās lietas ir morālas dabas - kas, kāpēc, - mīlestība, draudzība, godīgums, pašaizliedzība, utml.
No zinātnēm - ne fizika, ne ķīmija, bet psiholoģija. Varbūt. Kaut kad, vēlāk.

Citāts
Nirvānas koncepts arī ir garām, jo nozīmē attīstības beigas
Nenozīmē. Tas ir tikai attīstības posms. Par kuru mums nav nekādas nojausmas un izpratnes.
Rakstīja: Ctulhu
« : Augusts 25, 2013 »

Ilārs

``Pēc austrumu filozofiskajiem uzskatiem galvenā cilvēka problēma ir zināšanu trūkums.``

Tas tiesa, tb tur viņiem taisnība.

``Jo vairāk šajā dzīvē cilvēks apzinās savu kopību ar dievību, jo labāku iemiesošanos viņš iegūst nākamajā dzīvē. ``

Bet šitas jau ir garām, zināšanas nenozīmē nekādu ``dievkopības sajūtu``, zināšanas ir konkretas fizikās. ķīmijas utt. zināšanas.

Nirvānas koncepts arī ir garām, jo nozīmē attīstības beigas. Nav jēgas postulēt jebkādas beigas.
Rakstīja: Ctulhu
« : Augusts 25, 2013 »

Ilārs, reinkarnācija ``palido`` tāpēc, ka dabā nav tās fizikāla mehanisma, turklāt tāda nevarētu būt evolucionāri izveidojusies.

Mācību par ieddzimto grēku un pestītāju, protams, zaudēt nav žēl, jo tai pirmkārt ir tās pašas vainas, kas mācībai par reinkarnaciju, tā nav zinātniska.

Visas nezinātniskās mācības ir vienādi vērtīgas - kā folkloras pieminekļi. Ne vairāk.
Rakstīja: Ilārs
« : Augusts 25, 2013 »

Izskatās, ka tādā gadījumā mums jāpieņem karmas likums un reinkarnācija, zaudējam mācību par iedzimto grēku un Kristu kā cilvēces pestītāju.  Iesākumam ielieku dažas domas par reinkarnāciju:

Runājot par augšāmcelšanos, mūsdienās būtiski ir arī saprast augšāmcelšanās atšķirību no reinkarnācijas idejām.

Pēc austrumu filozofiskajiem uzskatiem galvenā cilvēka problēma ir zināšanu trūkums. Jo vairāk šajā dzīvē cilvēks apzinās savu kopību ar dievību, jo labāku iemiesošanos viņš iegūst nākamajā dzīvē. Jo mazāk viņš to apzinās, jo lielāks parāds jāatmaksā karmai. Dzīve, nāve un atkalpiedzimšana - tā atkal un atkal jaunus lokus met samsaras ritenis, līdz beidzot cilvēks tiek atbrīvots no bezgalīgajiem pārdzimšanas cikliem un iegūst nirvānu jeb pilnīgu saplūšanu ar dievību. Apmēram šādi īsumā varētu aprakstīt reinkarnācijas mācību.

Mūsdienās arī daudzi kristieši uzskata, ka tā ir savienojama ar kristīgo ticību un Bībeles mācību par augšāmcelšanos. Tomēr tieši reinkarnācijas un augšāmcelšanās mācībā izpaužas būtiskākā atšķirība starp hinduismu un kristietību. Pati reinkarnācijas ideja kā tāda rietumu pasaulē bija pazīstama jau labi sen pirms Kristus un ir atrodama tādu pazīstamu grieķu filozofu kā Pitagors, Platons un Plotīns mācībā. Reinkarnācijas idejas bija populāras arī senbaznīcas laikā un ietekmēja, piemēram, dažus no Origēna skolniekiem, kurus baznīca nosodīja par ķecerīgu ideju izplatīšanu. Baznīcas izteikti noraidošā attieksme pret reinkarnācijas mācību vainagojās ar gandrīz pilnīgu šīs mācības izzušanu rietumu domātāju vidū. Reinkarnācijas ideju atdzimšana, kuru vērojam mūsdienās, ir saistīta nevis ar atjaunotu interesi par senajiem rietumu filozofiem, bet ar dažādu austrumu filozofisko uzskatu plašo izplatību rietumu pasaulē.

Austrumu reliģiski filozofiskajās tradīcijās reinkarnācijas idejas parādās jau gandrīz tūkstoš gadus pirms Kristus, un kopš tā laika ir viens no valdošajiem austrumu filozofiskajiem principiem. Pirmā gadu tūkstoša vidū pirms Kristus reinkarnācijas ideja tiek cieši sasaistīta ar mācību par karmu, un no šā brīža abi principi kļūst praktiski neatdalāmi. Karmas mācību varētu īsi formulēt kā cēloņu un seku likumu. Citiem vārdiem sakot - ko sēsi, to pļausi. Visu cilvēka dzīvi nosaka tas, kā viņš rīkojies savā iepriekšējā dzīvē. Savukārt - nākamo dzīvi nosaka tas, ko viņš dara šajā dzīvē. Tādējādi reinkarnācija kļūst par gandrīz nebeidzamu pārdzimšanu ķēdi, kam gribot negribot ir jāpakļaujas visiem cilvēkiem. Tā ikviens top pakļauts ārējās pasaules pārmaiņām un ciešanām, kas nāk līdz ar tām. Tomēr katrā cilvēkā atrodas viņa mūžīgā un nemainīgā daļa, ko sauc par atmanu. Tieši reinkarnācija un karma ir tā, kas neļauj cilvēkam ieraudzīt un apzināties, ka atmans ir daļa no mūžīgā pirmcēloņa brahmana. Tādēļ cilvēka mērķis ir atbrīvoties no karmas, kas rada nebeidzamo pārdzimšanu virkni. Pārraut šo pārdzimšanu ķēdi palīdz joga, kas māca cilvēkam atbrīvoties no pieķeršanās iluzoriskajai pasaulei un tādējādi identificēties ar atmanu. Soli tālāk iet budisti, kas māca, ka neeksistē ne dvēsele, ne kāda dziļākā cilvēka būtība un ka arī pati reinkarnācija ir ilūzija. Cilvēks ir vienkārši enerģijas vilnis, kam jāizzūd nirvānā. Tātad gan hindusimā, gan budismā reinkarnācija ir nevis pozitīva, bet gan negatīva parādība, no kuras vajag atbrīvoties. Mūsdienās tradicionālā austrumu reinkarnācijas mācība ir būtiski izkropļota gan rietumos, gan pašos austrumos. Šķiet, tas ir noticis ar Teozofijas biedrības starpniecību, kur jaunais rietumu pasaules evolucionārais optimisms tika cieši sasaistīts ar seno austrumu reinkarnācijas mācību, to pilnīgi pārveidojot. Šo jauno reinkarnācijas izpratni Dr. Aagaards sauc par "reliģisko darvinismu". Pēc viņa domām, šis uzskatu sajaukums, kas vērojams pašu reinkarnācijas mācības piekritēju vidū, diez vai kādreiz tiks atšķetināts.

Ja reinkarnācijas mācība apgalvo, ka cilvēkam pašam jāatbrīvojas no savas nepilnības neskaitāmu pārdzimšanas ciklu rezultātā, tad kristīgā ticība māca, ka Jēzus Kristus ir "nodots nāvē mūsu pārkāpumu dēļ un uzmodināts, lai mēs tiktu taisnoti" (Rom.4:25). Tādējādi pēc Dieva mūžīgā nodoma "mēs esam ar Jēzus Kristus miesas upuri padarīti svēti pavisam" (Ebr.10:10). Apustulis Pāvils māca, ka Kristus ir uzmodināts no miroņiem, lai būtu "pirmais no mirušajiem. Jo kā caur cilvēku nāve, tā arī caur cilvēku miroņu augšāmcelšanās. Jo, kā Ādamā visi mirst, tāpat arī Kristū visi tiks dzīvi darīti" (1. Kor. 15:20-22). "Mēs gribam, brāļi, lai jūs būtu skaidrībā par tiem, kas aizmiguši, un lai jūs nenodotos skumjām kā tie, kam nav cerības. Jo tāpat, kā mēs ticam, ka Jēzus ir nomiris un augšāmcēlies, Dievs arī aizmigušos caur Jēzu vedīs godībā kopā ar Viņu" (1. Tes. 4:13-14). Ja reinkarnācijas mācība par galveno uzskata atbrīvot cilvēka būtību no viņa miesīgās eksistences vai pat pilnībā iznīcināt viņa personību, tad Bībele neapšaubāmi māca par cilvēka personisku eksistenci pēc nāves un miesīgu augšāmcelšanos. Miesa nav ļaunums, no kura jāatbrīvojas, bet tā Kristū tiek darīta svēta un pārveidota jaunai, mūžīgai dzīvei.

Kā to norāda Dr. Aagaards,  kristīgai mācībai par augšāmcelšanos un reinkarnācijas mācībai ir būtiski atšķirīgas konsekvences. Kristietis visā radībā redz Dieva labestību un mīlestību pret sevi un cenšas par to pateikties Dievam. Pateicība Dievam par šo dzīvi ir neatņemama kristīgās ticības sastāvdaļa. Reinkarnācijas ideju piekritējs savukārt par visu šajā dzīvē pateicas vienīgi sev. Viņš ir pārliecināts, ka visu labo, ko viņš iegūst, viņš pats ir nopelnījis iepriekšējā dzīvē. Labais viņa dzīvē notiek nevis tādēļ, ka Dievs ir labs, bet tādēļ, ka labs ir viņš pats. Ja kristietis apzinās, ka par visu labo viņam ir jāpateicas Dievam, tad viņš apzinās arī to, ka Dievs dara viņam labu caur citiem cilvēkiem. Turpretī reinkarnācijas mācības piekritējs vispār nepazīst pateicības jūtas. Tādējādi šī mācība ir visaugstākajā mērā neētiska, jo tā veiksmīgajiem ļauj gozēties pašapmierinātības saulē, bet tos, kam dzīvē klājas grūti, dzen fatālismā un pilnīgā izmisumā. Turpretī, kad kristietis savā dzīvē piedzīvo postu un bēdas, viņš var būt pārliecināts, ka Dievs nav viņu atstājis pat tad, ja viss liekas pilnīgi bezcerīgs. Ļaunums ir pilnīgi nošķirts no Dieva, un Dievs ir kristieša sargs un palīgs cīņā pret ļaunumu. Tādēļ kristietis var droši lūgt gan lai Dievs viņu pasargā no ļaunā, gan arī lai notiek Dieva prāts. Pats Dievs ir līdzdalīgs kristieša ciešanās, Viņš Jēzū Kristū ir cietis cilvēka vietā. Turpretī no reinkarnācijas mācības izriet, ka visa atbildība par mūsu neveiksmēm ir jāuzņemas mums pašiem.

Dievs ir pilnīgi nošķirts no reinkarnācijas apļa un neko nezina par ciešanām. Ciešanās un nelaimēs otram nevar palīdzēt arī neviens cilvēks, jo katrs pļauj to, ko viņš sējis. Slimajiem un nabagiem nākas vainot pašiem sevi, un neviens tiem nevar palīdzēt. Palīdzība tiem pat nāktu par sliktu. Karmas principa dēļ nedz hinduismā, nedz budismā nav pazīstams līdzcietības un žēlsirdības jēdziens. Protams, ka šie reliģiski filozofiskie principi ietekmē visu austrumu tautu dzīvi. Līdz ar to šajās kultūrās dzīvojošie cilvēki savās bēdās zaudē jebkādu mierinājumu. Tas viss atstāj noteiktas sekas uz tādiem jēdzieniem kā atbildība un sirdsapziņa.

Patiesībā šie vārdi ir bibliski jēdzieni, kas izkristalizējušies kristīgās teoloģijas centienos izprast un aptvert realitāti. "Likteņa" priekšā kristietis nekad nestāv bezpalīdzīgs bez iespējām kaut ko mainīt. Vienmēr, pat visdraudīgākajos apstākļos, kristietis var cerēt uz apstākļu maiņu un labvēlīgu nākotni. Kristietis tic, ka Dievs visas lietas rada no jauna, tādēļ viņš ne tikai cer uz jaunu labāku nākotni, bet arī ir gatavs protestēt pret ļaunumu un cīnīties par labo. Turpretī tur, kur valda karmas likums, cilvēka personiskās atbildības vietā stājas pasivitāte un sirdsapziņas vietā - liela pašapziņa un visa apzināšanās. Visu lietu apzināšanās un kosmisko norišu izpratne kļūst par galveno mērķi - bez mazākās vēlmes kaut ko mainīt. Ja cilvēki nopietni pārdomātu šos jautājumus, tad tie ne tikai dziļāk izprastu dzīvi, bet arī redzētu, cik daudz pateicības parādā arī par visu savu šīs zemes dzīvi esam Jēzus Kristus augšāmcelšanās notikumam. Tam vajadzētu mūs mudināt uz to, ka ar pateicības pilnām sirdīm kopā ar apustuli Pāvilu sakām: "Paldies Dievam, kas mums devis uzvaru caur mūsu Kungu Jēzu Kristu" (1. Kor.15:57). Paldies jāsaka Dievam ne tikai par augšāmcelšanos un mūžīgo dzīvi, ko iegūstam ticībā Kristum, bet arī par to, ka mums nav jādzīvo sabiedrībā, kur valda bezcerīgs fatālisms, līdzcietības un cerības trūkums.


Rakstīja: MJ
« : Augusts 24, 2013 »

EzītisMiglā
Citāts
1. Cieš nevainīgie. Nav nevainīgu, visi te ir piedzimuši pēc saviem nopelniem un tieksmēm. Protams, tas nenozīmē, ka tagad nevienam nav jāpalīdz utml.
Tikai tā gan jau vairs ir nevis vienkārši priekšeksistence, bet priekšeksistence komplektā ar papildnosacījumiem ;)
Rakstīja: EzītisMiglā
« : Augusts 24, 2013 »

Ilārs
Priekšeksistence, ir dvēseles eksistence pirms fiziskā ķermeņa piedzimšanas uz zemes. Līdz ar to atkrīt jautājumi par:
1. Cieš nevainīgie. Nav nevainīgu, visi te ir piedzimuši pēc saviem nopelniem un tieksmēm. Protams, tas nenozīmē, ka tagad nevienam nav jāpalīdz utml.
2. Paspēt vienas dzīves laikā pieņemt ticību - kāda nu kuram tā dzīve, dažiem pat tikai pāris nedēļas.
3. Cilvēkiem nav vienādi sākuma apstākļi Kristus pieņemšanai - tomēr vairāk cilvēku ir kristieši valstīs, kurās kristietība ir dominējoša, nevis, piemēram, Mekā vai kādā budistu pilsētā - kur Kristus  vēsts tāpat ir sludināta.
4. Kas notiek ar maziem mirušiem bērniem, kuri nevarēja izdarīt apzinātu izvēli. Vai nu tie tiek pa taisno paradīzē, bet tad ir jautājums, kāpēc visi tā nevarētu - kam šī zemes dzīve vispār vajadzīga. Vai nu viņi iekļūst ellē? Par ko? Vai arī paliek tādi, pusattīštīti, vai kā bērni mūžīgi?
Iedzimto grēku - nav tā, ka nevainīgi kāds cieš par senču grēkiem
5. Mūžīgas ciešanas ellē nav vajadzīgas.

Viens no priekšeksistences variantiem - reinkarnācija, atkārtota piedzimšana.
Rakstīja: Ctulhu
« : Augusts 23, 2013 »

Ilārs

Personas ir pašrefleksīvas sistēmas, kamēr nav pazaudēta to saturoša informācija.
Rakstīja: Ilārs
« : Augusts 23, 2013 »

Ezi,

Manos spriedumos nesanāk bez 'priekšeksistences'

Vari lūdzu paskaidrot, ko Tu ar to domā.

Ctulhu,

Izskatās, ka esi pavisam tuvu bezpersoniskumam. Diemžēl tā pamatā arī ir viena no hinduistu idejām.
Rakstīja: Ctulhu
« : Augusts 23, 2013 »

Ar ilgumu un struktūras Tonnoni metriku droši vien. Protams, vienā nesējā var ``griesties`` vairākas personas jeb apziņas, cik tās atdalītas, atkarājas no to un nesēja konfigurācijas.
Rakstīja: EzītisMiglā
« : Augusts 23, 2013 »

Ctulhu
Ar ko ļoti noturīgs sapnis atšķiras no parasta sapņa? Ar ilgumu?
Kā var būt "cita persona"? Kur palikā tā īstā? Slēpjas kaut kur smadzenēs? Un kas notiek, kad pirmā persona pamazām "uzrodas" sapnī, kad tas paliek apzināts? Kāpēc otrā persona nekad necīnās par savu eksistenci?
Rakstīja: Ctulhu
« : Augusts 23, 2013 »

Ezis, man sanāk, ka ``ļoti noturīga sapņa``` gadījiumā tā tiešām ir cita persona, būtībā tā pati simu;lacija, tikai simulētā pasaule satur 1 personu.
Rakstīja: EzītisMiglā
« : Augusts 23, 2013 »

Ilārs
Manos spriedumos nesanāk bez 'priekšeksistences'. Ja to pieņem, tad tie nepatīkamie jautājumi atkrīt nost.

Ctulhu
Nava tur tās problēmas, - mēs vienā tēmā runājām, bija piemērs par sapni, kurā es esmu iedomājies sevi par Pēteri, un tad sapnis kļūst pamazām apzināts, un es atceros, ka patiesībā esmu Jānis, tā apmēram. Un tas, ka "Pētera pazušana" nevienu neuztrauca, jo reāli tāda Pētera nekad nav bijis, viņš ir tikai ilūzija.
Rakstīja: Ctulhu
« : Augusts 23, 2013 »

Ezim tur ir tā problema, ka ja es esmu ``aizmirsis``, tad pa lielam tas neesmu es tagadējais.