Migla

Lūdzu pieslēdzies vai reģistrējieties.

Lietotājvārds, parole, sesijas ilgums
Paplašinātā meklēšana  

Jaunumi:


Atbilde uz ierakstu

Uzmanību! kamēr lasījāt, ir iesūtītas 3 atbildes. Tādēļ šo ierakstu ir iespējams pārskatīt.
Vārds:
E-pasts:
Tēma:
Ieraksta ikona:

Pārbaude:
Lūdzu ievadiet attēlā redzamo kodu
Klausīties burtus / citu attēlu

Lūdzu ievadiet attēlā redzamo kodu:
virziens, kas pretējs virzienam "ziemeļi":

saīsnes: alt+s - nosūtīt, alt+p - priekšskats


Tēmu kopsavilkums

Rakstīja: EVOLUCIONISTS
« : Šodien pl 05:26 am »

Evolucionists

Viss ir atkarīgs no struktūras. Elementu un saišu skaits un organizācija. Viens tranzistors nav kompis, 10 arī nav, Kā pagadās savienoti tranzistori arī nav kompis. Tāpat šūnu veids un savienojums kāds ir augos neļauj tiem domāt, viņu šūnas neapmainās ar elektriskajiem un ķīmiskajiem signāliem tā lai domāšana notiktu. Ja tranzistorus savieno pareizā vaidā un to ir pietiekami daudz, sanāk sistēma jeb struktūra, kura domā. Dažos šauros aspektos nu jau labāk par cilvēku ( šahs, go, attēlu atpazīšana, rēķināšana kā tāda, procesu vadīšana utt).

"skaitļo un kalkulē" nav tas pats, kas domā. "apzinās savu es" ne tik. kā jau teikts: vadītājs un mašīna nav viens un tas pats, lai gan reizēm sēž viens otrā un dažreiz brauc kopā.
Rakstīja: Ctulhu
« : Jūnijs 15, 2019 »

Evolucionists

Viss ir atkarīgs no struktūras. Elementu un saišu skaits un organizācija. Viens tranzistors nav kompis, 10 arī nav, Kā pagadās savienoti tranzistori arī nav kompis. Tāpat šūnu veids un savienojums kāds ir augos neļauj tiem domāt, viņu šūnas neapmainās ar elektriskajiem un ķīmiskajiem signāliem tā lai domāšana notiktu. Ja tranzistorus savieno pareizā vaidā un to ir pietiekami daudz, sanāk sistēma jeb struktūra, kura domā. Dažos šauros aspektos nu jau labāk par cilvēku ( šahs, go, attēlu atpazīšana, rēķināšana kā tāda, procesu vadīšana utt).
Rakstīja: EVOLUCIONISTS
« : Jūnijs 15, 2019 »

bet also kāda aksioma, kā no Dekarta ``domāju, tātad eksistēju`` sanāk ka domāšana ir kaut kas ārpus smadzeņu darbības, te kaut kas neklapē.

Ja atzīstam, ka pasaule var būt arī "ārpus" imanences plāna, tātad - tā kas ir jutekliski parādījies mūsu imanences plānā, bet "skaitās citur" (kaut arī daļā "ārējās pasaules" iemīt mūsos) un kas ir "viss" šajā putrā, tad tas 'klapē' tieši tāpat, pēc tāda paša pieņēmuma - ja viss vieliskais nav tikai iekšējais, tātad iekšējais tikpat labi viss nav tikai vieliskais, citādi sanāk baigākā abrakadabra...
Ja neatzīst, ka ārpus mūsu jutekliskās pieredzes var būt kāda pasaule ārpusē, tikai tad ir grūtāk domāt nošķirtu putru no gara, bet arī ne ar ko nepierāda, ka pašā smadzeņu darbībā ir "ieaudzēta" doma. Tādā gadījumā jebkurā organiskajā būšanā varētu rosīties kāda "doma", tipa, kokā arī - nu, bet animisms kaut kā nav praksē pierādījies...
Rakstīja: EVOLUCIONISTS
« : Jūnijs 13, 2019 »

bet also kāda aksioma, kā no Dekarta ``domāju, tātad eksistēju`` sanāk ka domāšana ir kaut kas ārpus smadzeņu darbības, te kaut kas neklapē.
Nav "ārpusē". Substances sakļaujas tāpat kā dimensijas - laiks arī nav tas pats, kas telpa, bet savā ziņā tomēr ir, kā ceturtā dimensija. Kad Einšteins to savulaik noteica, arī visi pēc inerces domājošie aizrijās - kā tā? Kā tā var domāt?
Rakstīja: Ctulhu
« : Jūnijs 12, 2019 »

bet also kāda aksioma, kā no Dekarta ``domāju, tātad eksistēju`` sanāk ka domāšana ir kaut kas ārpus smadzeņu darbības, te kaut kas neklapē.
Rakstīja: Ctulhu
« : Jūnijs 12, 2019 »

Evolucionists, sorry darbs daudz
Rakstīja: EVOLUCIONISTS
« : Jūnijs 12, 2019 »

Faktiski, dīvaina "saruna". Runāju es viens pats.
Rakstīja: EVOLUCIONISTS
« : Jūnijs 12, 2019 »

Evolucionists

/ Kas attiecas uz domāšanu, tad tā, kā jau minēts ir cita substance,/

No kurienes tāda hipotēze? Kāda tai ir evidence?

Tas pierādās līdz ar eksistenci, tā ir aksioma. Dekarts teica: domāju, tātad eksistēju. Te tavi jautājumi un brašie solījumi PIERĀDĪT kļūst nenoteikti, būtībā kā pats redzi: nepierādāmi, tikai ticībā pieņemti, nojaušami, intuitīvi tverami. Nav arī citu sakarīgu atbilžu, nav citu pierādījumu, tas jau nenoliedzami iepriekšējā sarunā noskaidrojās: pierādījumu nav. Tev ir tikai NENOTEIKTI PRETJAUTĀJUMI, UZ KURIEM ATBILDOT "JĀ" VAI 'NĒ" NEKAS NEMAINĀS, jo jautājums NAV PIERĀDĪJUMS.
Nevar pierādīt ne vienu, ne otru pozīciju. tāpēc aksioma ir RELATĪVA.
No tā izriet, ka mana pozīcija ir reālistiski skeptiska, kas apšauba versijas par vienas substances valdošo lomu, vienalgā vai tā būtu garīgas dabas, vai materiālistiskas. Es pastāvu uz tādu relatīvistisku koncepciju, saskaņā ar kuru NAV pierādījumu vienai vai otrai versijai, ja par pierādījumu neuzskata gēnu koda ticības programas totalitātārās sajūtas, kas pārliecinoši čakarē sektantiski noskaņotas smadzenes no kādas ticības viedokļa: „VAJAG BŪT TĀ”. Mani nevar paņemt ar dievības apliecinājumiem vai tikpat sektantisku noliegumu, kas pūlas atcelt jebkāda domājuma imanenti tīri garīgo saturu (arī bez kādiem materiālistiski sacerētiem mucipucli, ja kas).

Turklāt, tavam izteikumam pēc definīcijas nevar būt evidences, kas klātbūtnībā intuitīvi apliecina, evidence nevar būt jautājums, jo tās ir šaubas nevis tīrs intuitīvs tvērums.
Tādējādi pēc tā, ko tu saki "jautājuma formā" jau definēti nevar gūt domas eksperimentu, ko manai pieredzei ņemt no tādas sektanatiskas "evidences", jo tu jau NEDOMĀ PATS, tu tikai jautā.
Rakstīja: EVOLUCIONISTS
« : Jūnijs 12, 2019 »

Evolucionists

/ Kas attiecas uz domāšanu, tad tā, kā jau minēts ir cita substance,/

No kurienes tāda hipotēze? Kāda tai ir evidence?

Tas pierādās līdz ar eksistenci, tā ir aksioma. Dekarts teica: domāju, tātad eksistēju. Te tavi jautājumi un brašie solījumi PIERĀDĪT kļūst nenoteikti, būtībā kā pats redzi: nepierādāmi, tikai ticībā pieņemti, nojaušami, intuitīvi tverami. Nav arī citu sakarīgu atbilžu, nav citu pierādījumu, tas jau nenoliedzami iepriekšējā sarunā noskaidrojās: pierādījumu nav. Tev ir tikai NENOTEIKTI PRETJAUTĀJUMI, UZ KURIEM ATBILDOT "JĀ" VAI 'NĒ" NEKAS NEMAINĀS, jo jautājums NAV PIERĀDĪJUMS.
Nevar pierādīt ne vienu, ne otru pozīciju. tāpēc aksioma ir RELATĪVA.
No tā izriet, ka mana pozīcija ir reālistiski skeptiska, kas apšauba versijas par vienas substances valdošo lomu, vienalgā vai tā būtu garīgas dabas, vai materiālistiskas. Es pastāvu uz tādu relatīvistisku koncepciju, saskaņā ar kuru NAV pierādījumu vienai vai otrai versijai, ja par pierādījumu neuzskata gēnu koda ticības programas totalitātārās sajūtas, kas pārliecinoši čakarē sektantiski noskaņotas smadzenes no kādas ticības viedokļa: „VAJAG BŪT TĀ”. Mani nevar paņemt ar dievības apliecinājumiem vai tikpat sektantisku noliegumu, kas pūlas atcelt jebkāda domājuma imanenti tīri garīgo saturu (arī bez kādiem mucipucli, ja kas).
Rakstīja: Ctulhu
« : Jūnijs 11, 2019 »

Evolucionists

/ Kas attiecas uz domāšanu, tad tā, kā jau minēts ir cita substance,/

No kurienes tāda hipotēze? Kāda tai ir evidence?
Rakstīja: EVOLUCIONISTS
« : Jūnijs 11, 2019 »

Evolucionists, kāpēc tu domā ka līdzība ar kompi ir ārēja nevis pēc būtības. Tur arī programma un procesora uzbūve nosaka to, kā ieejas dati pārveidojas rezultātos.

jau izskaidrots, sk. augstāk "es" problēma, "cita" problēma.

Ja tu savas shēmas nepierādi, tad vispār nav interesanti. Tad jau var apgalvot visu ko, un bez pūlēm „loģiski ierāmēt” – skat. iepriekšējā tēmā par sofisma praksi. Tad tavi apgalvojumi der tikai tev pašam pie sevis, bet komunikācijā ir tikpat vērti, kā citi nenoteikti apgalvojumi, piemēram, elkudievs Mucipucli ir visur klātesošs. Jo ja Mucipucli nebūtu kaut kur klātesošs, tad neviens to nevarētu iedomāties, bet tā kā Mucipucli ir iedomāts, tad jābūt kādam iemeslam, kāpēc tas tika iedomāts, jo cēlonis vienmēr ir visam. Lai kas arī nebūtu šis iemesls, tas norāda uz Mucipucli eksistenci. Lūk, arī loģikas nespēja tikt galā ar elementāru intuitīvu spriedumu, ka nekāda Mucipucli tomēr nav. Bāzējoties uz tādas pašas loģikas tu apgalvo, ka viss ir tikai materiāls un nekā savādāk… Nu? ko mēs tur teicām par maģisko domāšanu?
Tas patiesībā ir vēl sliktāk, kā lēkāt no viena ierobežojuma otrā, jo teiksim, ja no iztēles lauciņa tiktu veidots paplašinājums: tāds kā – Mucipucli ir iztēles figūra, savā būtībā, arī nekas nereāls, tad būtu jāsāk uzmanīties. Šāds apgalvojums jau līdzīgi taviem „materiālistiskajiem” pierādījumiem, lien ārā no savām robežām. Lai saprastu, kāpēc tāds domājums ir apšaubāms, izdarīsim domas eksperimentu. Ievietosim visur, kur tu lieto terminu „…” figūru „mucipucli”. Iznāk tā:
Arī skan kā sava veida pierādījums, vai tad nē? Jo „…” tverts tīri kā zīme ir tieši tāds pats veidojums, kā „mucipucli” – tāpēc shēmā būtu aizvietojams. Cita lieta, ja visu šo pasākumu novērtē no reālas apziņas tikpat cik materiālās, tik arī nemateriālās kustībā procesējošās un nenodalāmās gara, gribas, organikas trijādības, garā tā attēlotos: „iztēle-prāts-intuīcija” pēc šī domājuma (kā ikdienā neprecīzi lieto „pēc izjūtām”, vai vēl jestrāk „kā sirds liek”, lai gan šim muskulim ir pavisam citi organiski uzdevumi, bet tas tā…) vairs nav nepieciešams jautāt, kas bija „pirmsākumā” matērija vai enerģija…
Jo neba nu mītiskā doma sastāv no elektriskiem zibšņiem it kā apziņā iemontētā binārā kodā vai morzes ābecē, kā datoriņā. Ja tāds algoritms pastāvētu, tad uzreiz uzprasās jautājums: kas ir programētājs?
Tā sanāca? Nejauši sagadījās?
Un pie tam katram bērnam piedzimstot tā ātri, ātri pāris gadu laikā tiek uzstellēta visa nenormāli jaudīgā cilvēka apziņas „tipa programētā daba” – atkal nejauši? Tam vajag ticēt tādai sagadīšanās iespējai, ka Haoss savos pagriezienos būtu ko tādu izsviedis gatavu?
Vai varbūt vajag ticēt nezin kāda Augstāko Kosmisko Spēku „programētāja”  klātbūtnei?
Tagad ir acīmredzams, kā formējas mīti un līdz ar to, izslēdzot mītisko „sagadīšanos” nonākam citā iespējamībā, kas svarīgāka, ka domāšanas substance nav vis tā pati materiālā substance. Ja tās nodalām, topa atbrīvotāki savā domājumā, jo ieraugām kādās kategorijās gars patiešam reāli darbojas, un safiškoto para-algoritmu uztveres un reprodukcijas formās kompīša tipa SAPRĀTOTĀ shēma kļūst „šķidra”, un tās simboliski formāli materiālā eksistence vienkārši notek kanalizācijā, tobiš – KĻŪST NESVARĪGA…
Tikpat labi es tev varētu jautāt:
kāpēc tu domā ka datora līdzība ar mucipucli ir ārēja nevis pēc būtības? Jo Mucipucli ir sava pasaules radošā programma un maģiskā procesora uzbūve nosaka to, kā ieejas dati pārveidojas pasaules radīšanas rezultātos. Kā tu vari to noliegt? Pēc tevis iznāk, ka mucipucli arī ir materiālas dabas un vispār eksistē kaut kur ārpus šobrīd zināmā robežām, jo tā daba nav pretrunā ar tevis "pierādījumu" (faktiski, tikai apgalvojumu) būtību!
Rakstīja: EVOLUCIONISTS
« : Jūnijs 11, 2019 »

Evolucionists, kāpēc tu domā ka līdzība ar kompi ir ārēja nevis pēc būtības. Tur arī programma un procesora uzbūve nosaka to, kā ieejas dati pārveidojas rezultātos.

jau izskaidrots, sk. augstāk "es" problēma, "cita" problēma.
Un uzdot jautājumus nenozīmē pierādīt, tas varbūt pie sektantiem pieņemts, bet ne reālajā pasaulē, kur jautājums un apgalvojums NAV PIERĀDĪJUMS. TāPĒC - JOPROJĀM GAIDU PIERĀDĪJUMUS. Jo tu apgalvoji, ka spējot pierādīt materiālistiski jebkuru garīgu praksi. Nu, tad - vismaz vienu, bez izlocīšanās, pierādi: attiecībā un "es problēmu", attiecībā uz "cita problēmu", attiecībā uz "pasaules" problēmu "bez domājuma substances, reāla pasaules aina neveidojas, tikai kompjūtershēma". Tad kā ir ar tavu materiālismu? Ko tas reāli spēj pierādīt?
Rakstīja: EVOLUCIONISTS
« : Jūnijs 11, 2019 »

Nekādu iebildumu :) Nodemonstrējiet man kādu ``garīgu praksi`` kuru es nevaru saprast no materiālisma pozīcijas un tad būs par ko runāt :)
Nu, tad vēl viena garīgā prakse, ko tu varētu gribēt saprast.
Protams, ka mašīnai var uzrakstīt programu, lai tā imitē „Es”, tas spečukam droši vien pat nebūtu grūti. Tad jautājums tāds: vai ārēji pārliecinoša imitācija ir tas pats, kas realitāte? Imitējot „es” mašīna gan nevar justies kā apziņa, jo tai nav„caur ko just”, nav substancionālas domāšanas, tā var tikai attēlot pazīmes pēc programas. Bet to jau izrunājām. Problēmu var apskatīt no cita leņķa:
 Dzīvajā dabā tādas parādības nav retums, kad vienas sugas pārstāvis izliekas par citu. Cilvēku pasaulē vēl biežāk. Mašīnas „izliekas” vai „neizliekas”, tāds ir nākošais jautājums?
Tagad – kā šadā situācijā reaģēt novērotājam, akceptēt un uzskatīt, ka imitācija ir tā pati realitāte, vai, teiksim, noliegt imitāciju un apgalvot, ka realitātē mašīn-imitētājs ir cits, nav tas pats, kā tas, ko viņš attēlo formāliem līdzekļiem. Galu galā mašīnas imitācija arī ir tikpat vieliska, kā oriģināls. Tātad, kā sarunāties, sazināties ar imitējošo „es-mašīnu”, ja tā nav nekas cits kā reāla mašīna, vienalga, vai tā „izturas kā apziņa” vai „laista dārzu”? Vai tāda komunikācija ir uzskatāma par īstu, reālu komunikāciju, vai tikai informācijas stumdīšanu šurpu turpu, kādas shēmas konstrukcijas robežās? Jā, piekrītu, ir cilvēki, kas sarunājas arī ar nedzīviem priekšmetiem! Teiksim, kāds runā ar mirušā laulātā pelniem urnā. Bet – kāda atšķirība, vai viņš sazinas ar pelniem, kuri izraisa atmiņas, vai ar dzelžu gabaliem kompī, kas arī izraisa, kādu domu ar savām izpausmēm. Kā tu skaties: sarunas ar pelnu urnu ir normāla parādība, ko vajadzētu praktizēt?
Rakstīja: EVOLUCIONISTS
« : Jūnijs 10, 2019 »

Evolucionists, bet kāpēc mašīnai nevar būt individualitāte un tā nevar būt pati sev?

Precīzāk kāpēc tu domā ka koloidālām elektroķīmiskām oglekļa savienojumu mašīnām tās ``es`` var būt, bet piemēram elektroniskām mašīnām no pusvadītāju materiāliem nē?

Jā un mašīnas izvēlas. Tas pats lidmašīnas autopilots izvēlas darba režīmus un maršrutu un spārna elementu stāvokļus. Tu teiksi ka tam ir uzdevums un cilvēkiem nav? Bet cilvēkiem tāpat ir terminālie mērķi, nu tur izdzīvot turpināties, pētīt lietas, būt laimīgiem utt.

Ā, skaidrs, koloidālās elektroķīmskās utt mašīnas tev bija domāts cilvēks. Nu, to visu ķīmiju tu drīksti attiecināt uz miesu, muskuļiem un citu putru. Kas attiecas uz domāšanu, tad tā, kā jau minēts ir cita substance, un kā jau teikts labi tiek galā ar gēnu koda diktētajiem mērķiem, izvēloties personīgi paša Es apzinātus mērķus, ne tikai gēnu programas diktētos, kaut arī dzimtas tupināšanas, izdzīvošanas programas ir gana spēcīgas, tas nenoliedzami. Tomēr: skat, "es" problēmu, tikko uzdotajā garīgās prakses eksperimentā. Kāda ir reāla atbilde?
Rakstīja: EVOLUCIONISTS
« : Jūnijs 10, 2019 »

Evolucionists, bet kāpēc mašīnai nevar būt individualitāte un tā nevar būt pati sev?

Precīzāk kāpēc tu domā ka koloidālām elektroķīmiskām oglekļa savienojumu mašīnām tās ``es`` var būt, bet piemēram elektroniskām mašīnām no pusvadītāju materiāliem nē?

Jā un mašīnas izvēlas. Tas pats lidmašīnas autopilots izvēlas darba režīmus un maršrutu un spārna elementu stāvokļus. Tu teiksi ka tam ir uzdevums un cilvēkiem nav? Bet cilvēkiem tāpat ir terminālie mērķi, nu tur izdzīvot turpināties, pētīt lietas, būt laimīgiem utt.

Nevienām mašīnām nevar būt Es, to es neesmu teicis. To tu izgudroji. Nepiesien man tādu absurdu.